Laid pa labi #80

Tā nu atkal gandrīz pagājusi kārtējā darba nedēļa. Vēl rīt jāceļas un pēc tam jau garākas brīvdienas, jo svētki iekrīt svētdienā un pirmdienā, un tad es vēl izprasīju pāris dienas brīvas, jo ar Gabiju izlēmām, ka brauksim uz Rīgu un paliksim tur mazliet ilgāk, lai papētītu galvaspilsētu. Cik no Gabijas sapratu, tad arī Marats gribējis braukt, bet Gabriela bija stingri izlēmusi, ka šis būs meiteņu brauciens. Mūsu brauciens. Esmu tikko atnākusi mājās, duša un gultā. Pēdējā laikā nejūtos labi, ne fiziski, ne emocionāli. Emīls nav ne reizi rakstījis. Laikam emu stulba, ka cerēju uz kaut ko. Bet nu neko.. Lai jau paliek. Koncentrējos uz Kristapu. Esam sarunājuši, ka sestdien viņš mūs abas sagaidīs autoostā un tad jau redzēsim kā tālāk ies. Uzliku modinātāju un devos gulēt. Pamodos no rīta no telefona zvana. Zvanīja priekšniece, ka veikalā ir plīsusi kaut kāda truba, un veikals uz kādu laiku būs slēgts. Nopriecājos, jo nežēlīgi gribējās gulēt. Noslēdzu modinātāju un gulēju tālāk. Pamodos vēlāk un dzirdēju, kā lietus lāses sitas pret palodzi. Ļoti ceru, ka Rīgā būs labs laiks uz svētkiem. Negribas visu laiku pavadīt iekštelpās, bet doties pastaigās un apskatīt Rīgu. Savos 17 gados nav nācies bieži tur pabūt. Lēnām lienu ārā no gultas. Ideāli, ka šodien ir brīvs, jo būs vairāk laika lai sakārtotu ceļa somu. Pieeju pie spoguļa un ieraugu, ka matiem saknes ataugušas, nja, jau kādus divus mēnešus neesmu krāsojusi matus. Pametu acis uz plauktiņu, tur jau stāv matu krāsa. Uzrakstīju Gabrielai īsziņu, ka man nepieciešams, lai viņa šodien nokrāso man matus, uz ko saņēmu atbildi, ka vakarpusē viņa būs pie manis ar lielu daudzumu našķu un paliks pie manis pa nakti. Labi, meiteņu vakars. Atveru savu drēbju skapi un sāku domāt, ko lai ņemu līdzi. Nepieciešams padomāt par visu, gan to, ka varētu būt silts, gan to, ka var arī nepaveikties un būt auksts. Biju jau somu gandrīz salikusi, kad piezvanīja mamma. "Sveika, pazudusī meita! Ko tad daries? Kā iet?" "Čau, mamm! Nebija galīgi laika zvanīt, darbs un citas darīšanas. Bet tā kopumā labi iet, nesūdzos. Kā pašiem?" "Viss labi mums! Ko pa Jāņiem? Brauksi ciemos?" "Emm, šoreiz laikam nē, ar Gabrielu brauksim uz Rīgu uz dažām dienām." "Protams, protams, kā ar Gabrielu, tā skrien nezin kur, bet pie ģimenes atbraukt nevar." Atkal tas aizvainotās mātes tonis. "Nu tad kā zini. Tad izdomā, kad varēsi atbraukt." "Droši vien nākamajā nedēļas nogalē varēšu paciemoties, jo pēc tam atkal visādas darīšanas." "Labi, labi, tad jau sazināsimies. Nauda pietiks, lai ceļotu uz lielpilsētu?" "Kaut kas ir iekrājies, jā." "Nu skaties, varu tev aizsūtīt kaut ko. Vīrs prēmiju uz svētkiem dabūja." "Būs jau labi, iztikšu." "Labi, man jādodas pusdienas taisīt, tad jau sazināsimies! Atā!" "Atā!" Nolieku klausuli. Mammai nekad nav paticis, ka es draudzējos ar Gabiju, tāpēc es pat neko neminēju par to, ka svinēsim viņas dzimšanas dienu mūsu mājā, jo tad aizietu kašķis pa gaisu. Pēc brīža pienāca SMS no internetbankas. Mamma bija atskaitījusi 100€. Aizrakstīju pateicības SMS. Nauda jau nekad nav lieka. Būs vairāk, ko atstāt šopingā. Tā nu biju sakārtojusi ceļa somu un gaidīju Gabrielu. No manas mājas ir īsāks ceļš līdz autoostai, tāpēc droši vien Gabija nolēma palikt pie manis pa nakti. Atskanēja zvans pie durvīm. Aizgāju ielaist Gabrielu. "Nu ko, dzirdēju, ka šajā mājā meklē frizieri,"viņa kā vienmēr smaidīga un labā garastāvoklī ienāca mājās. " Jā, glāb manus aizlaistos matus. "Abas sākām smieties. Tā nu pagāja vakars, krāsojot matus, skatoties Netflix un graužot našķus. Pulkstens desmitos devāmies gulēt, jo jau nedaudz pāri pieciem autobuss iziet no Rūjienas. Priekšā būs 4h garš ceļš. Nākamais autobuss iet uz Rīgu tikai vakarpusē, bet tas mums būs par vēlu, tāpēc,jo agrāk, jo labāk. Atnāca ziņa no Kristapa :"Tad rīt, deviņos no rīta būšu autoostā. Tu mani pazīsi pēc melnā uzvalka un sarkanā rožu pušķa rokās. 😏😁" "Beidz ākstīties. Ja parādīsies tur tādā izskatā, tad tēlošu, ka tevi nepazīstu.🙄😁" "Labi, labi. Tu tikai astoņos uzraksti kontrolziņu, un ja 5min laikā neatbildu, tad zvanies man, lai neaizguļos. 😴😁" "Labi, labi. Mēs ejam gulēt.😁" "Mēs? 😳" "Nu ja, Gabriela paliek pie manis. 😁" "Ak, es jau domāju, ka kāds čalis!😬 Labi, tad saldus sapņus jums! 😙😏☺️" "Arlabunakti! ☺️😬😁" Nolieku telefonu un prātā atkal iešaujas Emīls. Kāpēc viņš ir pazudis un neraksta man neko? Eh, lai paliek, došos gulēt.