'Padomā beidzot ar galvu tu, Niki,
Nebūs mums biznesa, paliksim pliki.'
Teicienus šādus daudz dzirdēja Lauda.
Nāca no dzimtas viņš, valda kur nauda.
Atteica viņš: 'Nē, tas nesaista mani.
Gribu būt tur, kur brauc auto, kliedz fani.
Notiek kur formulu augstākā klasē
Cīņa par titulu sacīkšu trasē.'
Kļuva patiešām par pilotu Lauda,
Talantīgs ļoti un daudziem tas skauda.
Vieniem par nožēlu, citiem par prieku
Bija viņš piesardzīgs arī pārlieku.
Drošība pirmajā vietā tam bija.
Vācijas trasē kad lietus reiz lija,
Sasauca Lauda uz sapulci garu
Pilotus citus un teica: 'Es varu
Ķīlā likt galvu - būs bīstami braukt.
Muļķīgi sacīksti ir neatsaukt.'
Atteicās klausīties piloti citi,
Smējās: 'Ak, Niki, cik zemu tu kriti!
Tu jau mums izcilais čempions skaities,
Kas tad tev lēcies? Vai tiešām tu baidies?'
Nespēja Lauda vairs klausīties to,
Tāpēc viņš nolēma neteikt neko.
Tomēr... ak, vai! Kā jau sacīja Lauda,
Bīstama sacīkste nevar būt bauda.
Ko gan te runāt vairs pārlieku gari -
Nelaimē iekļuva Laudas FERRARI.
Šāvās no bolīda atklātas liesmas,
Jā, slapja trase var nozīmēt briesmas.
Nespēja izkļūt no bolīda pilots,
Domāja: 'Tiešām man gana ir dzīvots?'
Kad Laudam likās - drīz galā būs mokas,
Izvilka ārā to sāncenšu rokas...
Lai arī nodega pilotam auss,
Lai arī sāncensim tika tā kauss,
Lai arī slimnīcā ilgi būt nācās,
Sprieda viņš: 'Ļaudis no kļūdām vien mācās.
Divtik es piesardzīgs nākotnē būšu
Un kādu dienu vēl čempions kļūšu.'
Tā arī notika - sezonā citā
Laudu vairs trasē neviens nepārsita.
Čempions kļuva pavisam viņš drīz.
Te nu mans stāstījums galā ir viss.
