Delfi. Lv šorīt Vents Armands Krauklis ir ievietojis rakstiņu
https://www.delfi.lv/news/versijas/vents-armands-krauklis-jamaina-velesanu-sistema.d?id=51034133
saprotams, ka šis autors tikai cenšas celt savu popularitāti un ļoti iespējams pat nedomā nopietni to ko rakstā, tikpat iespējams, ka viņš nemaz to nav rakstījis, bet tā kā ir svētdiena un tāpat nav ko darīt, paris komentāri par rakstu:
Lēmējvaras reforma
Tiek piedāvāts: „Saeimas vēlēšanās puse deputātu jāievēl pēc sarakstiem, izmantojot principu – viens saraksts visā Latvijā. Otra puse – vienmandāta vēlēšanu apgabalos. Saglabājot prasību, ka kandidātu var izvirzīt tikai politiska partija”.
Viens saraksts visā Latvijā mums jau bija, bija poltiķi, kas startēja visos apgabalos (un kam bija cerība tikt Saeimā) un parējie sarakstā iekļautie katra reģiona populārie cilvēki, tikai lai vāktu balsis lokomotīvēm. Domāju, ka šai kļūdai Latvija ir veiksmīgi tikusi pāri, bet Vents gremdējas nostaļģiskās atmiņās.
Skaisti bija laiki, kad lielie partiju krustēvi varēja būt diezgan droši par tikšanu Saeimā: „Viens saraksts visā Latvijā dotu objektīvāku vērtējumu partiju līderiem”. tad lūk ko viņš saprot ar „objektīvāku vērtējumu”.
Latvijā ir pieci vēlēšanu reģioni, tātad jau šobrīd attiecīgā reģiona deputāti var pārstāvēt tieši savu reģionu. Rakstā autors polemizē: „Vienmandāta apgabalā kandidējošie cilvēki noteikti censtos iedziļināties reģionu problēmās, regulāri tiktos ar vēlētājiem un saglabātu saikni ar savu apgabalu, jo pretējā gadījumā jau nākamajās vēlēšanās tikt ievēlētiem nebūtu nekādu cerību”. Nekas taču viņiem neliegtu iespēju mainīt savu mandāta apgabalu. Ja šobrīd ir pieci mandātu apgabali (vēlēšanu reģioni), tad pēc Venta domām, tos vajadzētu ap 50, tātad 50 reizes varēs mainīt mandātu apgabalu, ja neturēsi savus solījumus vēlētājiem. Līdz ar to nevaram piekrist, ka „Politiskās partijas būtu spiestas rūpēties, lai tām ir struktūrvienības visos reģionos. Tas arī stiprinātu viņu vēlmi realizēt visu Latviju attīstošu politiku”.
Ideja par vienmandātu apgabaliem nav gan godīga (iedzīvotāju migrācijas dēļ būs nevienlīdzīgāks balsu svars (jau tagad, lai tiktu par deputatu no Latgales vajag krietni mazāk plusiņu kā deputātam no Vidzemes), tas dos iespēju manipulēt, kalkulēt utt.), tāpat tā ideja ir bezjēdzīga (vidēji no viena bijušā rajona būtu viens pārstāvis, kurš tāpat saeimā ievēros partijas disciplīnu, viens taču viņš neko nepanāks, un labākajā gadījumā šādi ievēlētiem deputātiem būs tās pašas nelaimīgās deputātu kvotas pie budžeta sadales ko tieši šī Saeima atcēla.
Par alternatīvo balsojumu (iespēja papildināt sarakstu ar citu partiju kandidātiem) tikai autors nenorāda kāds būtu ieguvums. Reāli pagaidām redzams, ka balsu skaitīšana kļūtu krietni sarežģītāka, jo katram balsotājam būtu vismaz divas balsis (pat četras, ja drīkst balsot pat par trīs citu partiju kandidātiem).
Autors apgalvo, ka „šāda sistēma stiprinātu demokrātiju”, nepaskaidrojot kāpēc viņš tā domā. Vēl apšaubāmāks ir apgalvojums, ka tiktu atgūta sabiedrības uzticība augstākiem valsts varas orgāniem. (Ņemot vērā iespējas manipulēt ar mandātu apgabaliem uzticība drīzāk tiktu grauta).
Nāksies vien Ventam samierināties, ka „vecie labie laiki”ir kļuvuši par nostaļģiskām atmiņām un to, ka „ar katrām vēlēšanās Saeimas sastāvs kļūst arvien raibāks”. Nu varbūt Latvijas vēlētājiem jau ir apnikuši tie paši vēži citās kulītēs?
Tieši vēlēti pašvaldības vadītāji
Autors piedāvā tieši vēlētus pašvaldību vadītājus. Kā iemesls tiek minēts : „Nereti par mēru ievēl nevis spēcīgāko līderi, labām idejām bagātāko kandidātu, bet gan lielāko kompromisu meistaru. Tas savukārt neveicina loģisku attīstību. Tiešas mēra vēlēšanas šādu problēmu atrisinātu.”
Taisnība autoram, ka tiešas mēra vēlēšanas šādu problēmu atrisinātu (par mēru lielākoties tiktu ievēlēts spēcīgākais kandidāts), bet ko tas dotu un kāpēc to vajag? Ja mums būs tautas vēlēts „šerifs” vai vispār tad vajadzīgi deputāti? Deputāti kļūs par izkārtni, par marionetēm (jo spēcīgais mēra kandidāts jau veidojot sarakstu izvēlēsies sev vājus kompanjonus. Šobrīd sarakstos tiek iekļauti arī spēcīgi kandidāti (jo jāvāc balsis visam sarakstam, ja ceri kļūt par mēru… bet ja mēru ievēl tauta, tad jau vienalga cik balsu ir tavam sarakstam un cik nespējīgi ir deputāti….. To ir paredzējis arī Vents: „Protams, jāmaina arī atbildība un lēmumu pieņemšanas kārtība, lielāku varu dodot tieši pašvaldības vadītājam”.
Varam pasmieties šādi ievēlētam mēram tiešām vairs nebūs jālauza galva par kompromisiem un jāuzklausa citu viedoklis. Pat, ja visi tautas vēlēti deputāti domātu savādāk kā mērs, pēc autora domām, būtu jānomaina dome, nevis mērs: „visticamāk, paredzot ārkārtas domes vēlēšanu rīkošanu, ja dome, piemēram, divreiz noraida mēra piedāvāto budžetu.”
Tas noteikti neveicinās attīstību, tāpat neies par labu demokrātijas attīstībai un mazākas izredzes tikt uzklausītiem būs tieši attālāko vietu iedzīvotājiem, to atzīst arī autors: „Tomēr lielākās pašvaldībās mēra ietekmes palielināšanai ir arī savas ēnas puses – iedzīvotāji mazāk jūt, ka viņu domas, vēlmes tiek ņemtas vērā”.
Lielāka iedzīvotāju iesaiste
Bet šo šerifa principu varētu attiecināt uz autora piedāvātajām pārstāvju sapulcēm vai ielu komitejām. Ar šo priekšlikumu var labot pirmajā reģionu reformā pieļauto kļūdu, kad likvidēja jebkādas pašnoteikšanās tiesības pagastos, kas lielāko daļu Latvijas ciemu nolēma iznīcībai un veicināja emigrāciju. Varēja pagastiem „apgriezt” funkcijas, atstāt tās minimālās un autora piedāvāto daļējo budžetu un pagastu pārvalžu priekšgalā ir jābūt vēlētam šerifam, nevis no centra atsūtītam pārvaldniekam, kas nedaudz atgādina Krievijas guberņu pārvaldi miniatūrā. (vēlēts šerifs būtu atbildīgs tikai savu vēlētāju priekšā (viņu nevarētu iecelt un atlaist novada dome) tas arī veicinātu tiešo pārstāvniecību.) Vnk mazajos ciemos nevajag piecus, deviņus vai pat 13 deputātu, pietiktu ar ienu šerifu vai augstākais trīs komitejas locekļiem.
Par šīm šerifiu jeb komiteju vēlēšanām varu pilnībā piekrist autoram: „Pārstāvju sapulces vēlēšanas notiktu paralēli pašvaldības domes vēlēšanām, bet tajās noteikti nevajadzētu prasīt partejisko piederību.
Administratīvi teritoriālā reforma dod iespēju minētās pārmaiņas veikt reizē ar izmaiņām teritoriālajā iedalījumā. Ja pateicām A, pasakām arī B...”