Šausminoši fakti par genocīdu Kongo Brīvvalstī15

Strādnieki, kuri neizpildīja savas kvotas tika nogalināti un sadalīti. 1890.gados Leopolds saprata, ka gumijas ieguve ir labs peļņas avots. Viņš pārdeva vairāk gumijas, nekā spēja iegūt. Kongo iedzīvotājiem tās bija sliktas ziņas, jo tas nozīmēja, ka viņu kvotas pieaugs un gumijas ieguves nodokļa izpilde kļūs gandrīz neiespējama. Un tā bija problēma, jo nespēja izpildīt savas kvotas varēja būt sodāma ar nāvi. Strādniekiem blakus stāvēja afrikāņu karavīri, kas uzraudzīja šo noteikumu izpildi, taču tas radīja risku beļģiem. Šie karavīri, ņemot vērā, ka bija vienas ādas krāsas ar strādniekiem, varētu apžēlot savus upurus vai izšķiest savu munīciju kam citam. Tādēļ beļģi izdeva likumu: katru reizi, kad tika nogalināts kāds strādnieks, afrikāņu karavīriem vajadzēja nogriezt un atnest viņu roku. Karavīri pildīja savas pavēles, jo viņiem bija bail no tā, kas notiks ar viņiem, ja viņi to nedarīs. Arī viņiem bija jāpilda savas kvotas: jāpiepilda grozi ar nogrieztām upuru rokām. Pēc sirmgalvja nogalināšanas misionāra acu priekšā kāds afrikāņu karavīrs paskaidroja, kāpēc viņš tā rīkojies. "Neņem to tik ļoti pie sirds," karavīrs teica misionāram. "Viņi mūs nogalina, ja neatnesīsim gumiju. "Komisārs mums ir apsolījis, ja mums būs daudz roku, viņš saīsinās mūsu dienesta laiku. Es jau esmu atnesis krietnu daudzumu roku, un es paredzu, ka mans dienesta laiks drīz būs pabeigts."

Strādniekus brutāli sita. Ne katrs strādnieks, kurš neizpildīja savu kvotu, tika uzreiz nogalināts. Dažādi komisāri to risināja dažādos veidos. Daži bija apmierināti ar darbinieku roku nogriešanu, bet citi komisionāri strādniekiem piesprieda nežēlīgus miesassodus. Ciema iedzīvotājiem ap kaklu tika aplikti vairāki diski, lai viņu uzraugi varētu sekot līdzi viņu kvotu izpildei. Ja strādniekiem nedaudz līdz tam pietrūka, viņi saņēma 25 sitienus ar pātagu. Nežēlīgākajos gadījumos viņi varēja dabūt pat 100 sitienus. Šie sitieni tika veikti ar spēcīgu, no nīlzirga ādas izgatavotu pātagu, kas varēja ātri salauzt ādu. Dažkārt upuri nomira. Kad uz Kongo sāka ceļot citi eiropieši un redzēja, kas šeit notiek, viņi bija šokēti par redzēto.

Miljoniem cilvēku nomira no slimībām. Viens no nāves cēloņiem Kongo Brīvvalstī bija slimība. Beļģi nerūpējas par saviem strādniekiem un slikti viņus baroja, bieži vien sagādājot viņiem tikai tik daudz pārtikas, lai izdzīvotu. Bieži vien strādnieki tika baroti ar puvušu gaļu, pēc kuras ieēšanas vīriem kļuva slikti. Darba apstākļu dēļ izcēlās mēris. Lai iegūtu gumiju, vīri bija spiesti strādāt teritorijās, ko bija apsēdušas cecemušas, kas izplatīja slimības. Visļaunākā bija Āfrikas tripanosomiāze jeb miega slimība - slimība, kas bieži vien bija nāvējoša. Tā izplatījās no strādniekiem uz ciema iedzīvotājiem un pa visu valsti. Dažās vietās ar to saslima trešdaļa iedzīvotāju. Šī slimība iznīcināja milzīgu skaitu cilvēku. Pēc vienas no aplēsēm, Kongo vien tā nogalināja 500 tūkstošus cilvēku.

Ciemati tika nodedzināti lidz ar zemi. Kad vesels ciemats neizpildīja savu kvotu vai atteicās maksāt gumijas nodokli, iekšā tika iesūtīti karavīri. Kad armija iesoļoja ciematā uzreiz sākās cilvēku slepkavošana un dedzināšana. Tas notika ļoti bieži. Kāds zviedru misionārs ziņoja, ka kopš viņa ierašanās tuvākajā apkārtnē vien ir nodedzināti 45 ciemi. Dažus ciematus iznīcināja bez iemesla. Slepkavošanas notika arī tad, ja ciemata iedzīvotāji bija izpildījuši kvotas. Īpaši liela nežēlība tika vērsta pret sievietēm - viņām ap kaklu aplika ķēdes un pēc tam aiz tām viņas vilka ārā no ciemata. Reiz kāda ciemata iedzīvotāji nespēja piegādāt iegūto gumiju saviem komisāriem, jo tuvējā ciematā plosījās karš un doties ceļā būtu pārāk bīstami. Tur kāds misionārs rakstīja komisārsam ciema iedzīvotāju vārdā. Misionārs rakstīja, ka radušies sarežģījumi un gumiju piegādāt nav iespējams, viņš arī lūdza apžēlot ciemata iedzīvotājus. Bet komisārs uzreiz uz ciemu nosūtīja kareivjus un tie apslaktēja tur dzīvojošos un pašu ciemu pārvērta pelnos.

Sievietes un bērni tika spīdzināti. Zvērības Kongo Brīvvalstī tika rīkotas ar nolūku iebiedēt cilvēkus, lai tie bez ierunām strādātu. Beļģi negribēja nodarboties tikai ar vietējo masveida slepkavošanu. Viņi gribēja, lai viņi strādātu viņu labā un bez atalgojuma. Beļģi izmantoja psiholoģisko teroru, kā līdzekli vietējo motivēšanai. Dažās vietās tas nozīmēja darīt briesmīgas lietas ar strādnieku ģimenēm. Sievietes bieži tika nolaupītas ciemos, kas nepiegādāja pietiekoši daudz gumijas. Viņas tika turētas gūstā, līdz ciema galvenais varēja izpildīt savu kvotu. Un pat tad, sievietes bieži turpināja turēt gūstā. Kad kvota tiks izpildīta, ciema vīriem nācās atpirkt savas sievas, atdodot nolaupītājiem savus mājlopus. Šai nežēlībai nebija robežu. Reiz kāds afrikāņu karavīrs ar savu pulku tika nosūtīts uz ciemu, kas nebija izpildījis savu kvotu. Viņa komandieris (beļģis) bija viņiem licis visiem vīriešiem nogriezt galvas un pakārt tās uz ciema palisādēm, lai parādītu piemēru, kas notiek, ja nestrādā pietiekami. Bērnu un sieviešu līķus viņiem lika salikt ciema vidū krusta formā.

Uzraugi kanibalizēja savus strādniekus. Tika izmantots arī kanibālisms. Beļģi par savu strādnieku uzraugiem nolīga Zapiņu cilti, kas bija īpaši nežēlīga, kanibālu cilts. Ja, strādnieki nedarīja savu darbu un neizpildīja kvotas, tad viņi gluži vienkārši tika apēsti.

To visu darīja humanitārā organizācija. Iespējams, pats baisākais fakts no visiem. Karalis Leopolds II neigāja Kongo kā iebrūkošas armijas virspavēlnieks, bet gan kā labdarības organizācijas vadītājs. Viņš nodibināja grupu, ko sākotnēji sauca par Starptautisko Āfrikas asociāciju. Viņi bija humanitārā organizācija, kas apsolīja uzlabot dzīvi Āfrikas iedzīvotājiem, un tādēļ viņi saņēma ziedojumus no visas pasaules. Lielākā daļa cilvēku, kuri ziedoja Starptautiskajai Āfrikas organizācijai, domāja, ka viņi palīdz finansēt sabiedriskos darbus Kongo un pielikt punktu verdzībai Austrumāfrikā. Taču patiesībā šī organizācija, ko cilvēki finansēja, bija tur, lai izmantotu un gūtu peļņu uz Kongo iedzīvotāju rēķina.