Brīvajā laikā šad un tad pastaigāju pa krāmu tirgiem un antikvariātiem. Reizēm arī tur kko nopērku. Pirms dažām dienām kādā antikvariātā aplūkojot dažādas lietas, ieraudzīju ko tādu, ko nebiju redzējis jau gadu desmitiem. Nenoturējos, nopirku un tagad varu parādīt arī Jums..
Kā jau PSRS laikos pienākas - pievienota arī lietošanas instrukcija.
Ievērojot visus drošības noteikumus, vienu brīnumsvecīti aizdedzināju. Neskatoties uz to, ka derīguma termiņš sen jau beidzies - dega labi..
Tātad, tā! Tā nav Dobele, bet Dobeles rajons - Kolhozs "Auce", tagādējais "Ķeveles" ciems, Vītiņu pagastā, Auces novadā! Šajā Kolhozā arī es kādreiz dzīvoju. Un bija tur cehs, kurā izgatavoja brīnumsvecītes. Un vasaras laikā arī es tur tiku strādājis, kā brīnumsvecīšu iepakotājs. Tā kā varbūt tu turi rokās manas iepakotās brīnumsvecītes! 
Bija tāda lieta ap 80to gadu beigām, kad pie raķešpistolēm varēja tikt tikai izredzētie vai militāristi: pa 3 vai 5 piesējām pie bultas un ja bija kārtīgs loks (nu ne jau bloka vai olimpiskais) - tad sanāca tāda "gandrīz raķete" 
Tagad, kad pirotehnikas bodes ir tikpat cik pārtikas veikali - izklausās pēc idiotisma; bet tolaik bija baigā "fiška"
Es tādas brīnumsvecītes biju atradis krāmējot mantas vienā mājā. Tev ir paveicies, ka tavas varēja aizdedzināt. Es savas metu krāsnī iekšā un par tad nedega īsti labi.
ko atcerēties ,es Tev tagad varu ielikt bildes ar šīm ,man 3 pakas mājās mētājās no 89.gada vienu uz jauno gadu nokurināju,jo draudzene gribēja.. grūti aizdedzināt,bet deg normāli
Bija vēl nopērkamas Ļeņingradā ražotās. Pārklājums apmēram puse no kopējā garuma un mazāks iepakojums, laikam 10 vai 15 gab. Bet dega labāk.
