Daži, pašsacarēti dzejolīši šim jaukajam vasaras noslēgumam. Ceru, ka patiks 
Mazā dzejas izlasīte.4
70
0
Rāms miers, kaķis pagultē, -
Kaut mirklis šis būtu nemirstīgs,
Rast mieru sev šai pasaulē, -
Kaut dzīve tāda būtu mūžīgā.
Sapnī satiku tevi baltā zīda kāzu kleitā
Un zirgu tu tālēs – tajā mūža saulesrietā
Un meklēju to sirdi tai zelta jūras krastā
Ko dalīt man ar tevi līdz bezgalībai, jā!
Bet atnāca man ziņa, ka esi tālu, tālu prom
Un esot zirgs miglā – tajā zudusī peklē
Un atradu sirdi šai sarkanvīna glāzē
Kas izmirkusi bija un zudusi jau sen.
Un kur gan esi tu, kā iet zirgam tālu prom?
Sapnis jau galā, spilvens asarās līdz malām
Tu baltā kāzu kleitā…vai tik tā nav mana laime –
Kas nepiepildīta būs tajā mūža saulesrietā…
Iztītais zirnekļa pavediens naktī,
Tumsā, virs zvaigznes, raud sirdssāpe kaktā –
Kā dzīvot, kā saprast, kā neizbīties no sapņa,
Kurā zirnekļa tīklos ietinies mans smaids.
Ir pasaulē asaras vairāk nekā vasaras,
Nav brīnišķas laimes, ir ledusaukstas ziemas,
Cerību kamanās braukt, dzīves lamatās triekt,
Varbūt meloju es, bet kā domā tu?
Karo, tad kritīs karaļi no pilīm,
Nīsti, tad pasaule zudīs no tevis,
Ciet, tad dvēsele atgūsies tevī,
Ļaujies, - un ceļš tevi vedīs uz priekšu!
Pārlūzu kā šķebinošs zars,
Nolūzu, nodzēru, pārtvēru, nolēmu –
Apraudāties…
Izraudāties zem segas,
Lai mēness raugās –
Kā man sāp,
Kā visiem slāpst,
Kur jēga šeit ir dzīvē skriet?
Un izlūdzos, -
Vēl vienu rītu sev.
Tev patiks šie raksti
