local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 442

154 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-43/834972

Saule jau bija norietējusi, bet ārā joprojām bija gaišs. Nu jau burtiski skaitīju minūtes līdz tikšu laukā. Sebastians pēkšņi aizcirta grāmatu, liekot man satrūkties.

- Ejam? – viņš bezkaislīgā balsī teica.

Pavisam lēnām un piesardzīgi piecēlos. Puisis jau stāvēja pie durvīm un ar rokas mājienu aicināja mani ārā no istabas. Aizgāju un apstājos viņam blakus, viņš mani izstūma ārā no istabas un lika iet pa priekšu.

Kad bijām nokļuvuši līdz kāpnēm, viņš mani apstādināja, satverot ar pleciem. Viņš pieliecās un atglauda matus man no auss, tad viņš tajā iečukstēja, - Ej cik vien klusu māki. –

Es neko neteicu, tik pamāju ar galvu un Sebastians mani atlaida. Kad beidzot bijām izkļuvuši no mājas pagriezos pret puisi, lai varētu redzēt viņa seju. Viņš raudzījās pāri manai galvai, it kā pārskatīdams perimetru.

Viņš nolaida acis, kad mūsu skatieni sastapās, viņš nedroši man uzsmaidīja, it kā iedrošinātu gan mani, gan sevi. Pagāja vēl pāris neveikli klusuma brīži, tad Sebastians saņēma manu plaukstu savējā un sāka iet.

- Uz kurieni mēs ejam? – runāju klusi un nedroši.

- Uz ziemeļiem, - Sebastians lietišķi paziņoja un pagriezās ap kādas ēkas stūri sānielā.

- Nebija grūti saprast, ka mēs ejam uz ziemeļiem, bet cik es zinu, tur nekā nav izņemot mežu.

Sebastians uz mani zīmīgi paskatījās, - Tā pašlaik būs drošāk. –

Mēs aptuveni piecas minūtes gājām pa pilsētas šķērsielām, līdz asfaltu nomainīja zeme un sūnas. Parādījās pirmie koki un puisis manāmi atslāba. Mēs joprojām gājām sadevušies rokās. Koki mežā kļuva aizvien biežāki un lielāki. Nakts bija gaiša, jo jau pēc trīs dienām būs pilnmēness un medības.

Pēkšņi mūsu ceļu aizšķērsoja liela klints. Tā bija tā pati klints uz kuru es nācu pēc ierašanās šeit, lai pabūtu viena. Es apstājos. Sebastians arī apstājās un vērās uz lielo klinti.

- Tiksi man līdzi? – izaicināju.

- Kur? – puisis bija pamatīgi apmulsis.

Es neatbildēdama atlaidu puiša roku un ar acīm sāku meklēt lielo egli. Atradusi koku, ilgi nedomādama sāju tajā rāpties. Tikusi pietiekami augstu sparīgi atspēros un lidoju klints virzienā. Spēcīgi ieķēros klintī un pa šauro malu aizgāju vai drīzāk aizlīdu līdz zemākajai klints daļai. Nokļuvusi drošībā, paraudzījos pār klints malu uz Sebastianu, kurš vēroja mani ar pavērtu muti.

- Tu esi traka? - likās, ka puisis tiešām sāk apšaubīt manu veselo saprātu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-45/835407

154 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt