Kārtējais rīts. Kārtējā Santa, Laura, Melānija vai whatshername, kas pamostas viņa gultā un veic kaunpilno un neveiklo ‘’Forša nakts. Tad vēl sazvanīsimies kaut kad.’’ Un aiziet uz neatgriešanos. Rīti bija briesmīgākie. Bet, kad izdevies tikt vaļā no vakardienas meičas un kaut cik uzveikt paģiras, tad var atkal sākt domāt par nākamo kailo miesu, ko nocopēt bārā.
‘’Un piens arī beidzies,’’ noņurdēja Toms, dusmīgi aizcirzdams ledusskapi. Lai gan pulkstenis rādīja 13:27, Tomam vēl bija rīts. Un no rītiem viņš nebija laimīgs cilvēks. Viņš bija no tiem, kas pamodās ap 19 vakarā. Tikai tad sākās dzīve. Viss, kas notika pirms pulksten 19, bija tīrās mokas. Jo īpaši darbs. Mošanās plkst. 7 no rīta, lai paspētu uz sagrabējušo autobusu, bija gatavā spīdzināšana. Toms katru darbadienu skaitīja sekundes līdz tiem plkst 18:00, kad beidzot varēja doties prom.
‘’Sasodīts, es gribu to pienu.’’ Kurnēdams Toms sāka meklēt bikses un kurpes, lai aizietu uz vietējo veikaliņu. Viņam ne sevišķi patika mazie piemājas veikaliņi, bet tie vismaz bija pie mājas – nevajadzēja nekur lieki blandīties, īpaši jau no rīta.
Toms aizslēdza durvis un devās lejā pa kāpnēm no sava 4.stāva. Ar melno kapuci, kas pārvilkta pār galvu, viņš pat īsti nepamanīja, ka starp otro un trešo stāvu paspraucas garām dīvainam melnam stāvam, kurš tāpat kā viņš ir uzvilcis melnu jaku ar kapuci. Tikai šis dīvainais stāvs rokā turēja nazi...
