Attiecības. Par šo esmu varu pateikt pāris lietas. Pirmkārt, katrs cilvēks attīstas citādāk. Cits 15 gados jau ir gatavs attiecībām, cits 15 gados vēl ir tāds, ka man gribas noliekt galvu un parādīt uz kuru pusi ir bērnulaukums. Par to, ka jau 7.klasē veido attiecības, tas ir tāds mirkļa bums, manuprāt. Es kad biju mazs arī veidoju baigās tur ''attiecības'' ar klasesbiedrenēm utt. Tāpēc es izaugu par sliktāku cilvēku? Es domāju, ka mēs daudzi esam pārdzivojuši to vecumu, un es tur neredzu neko sliktu. Sliktu es saskatu tajā, ka ja tu nesaproti, ka neesi vēl tam gatavs, un 14 gados maini puišis/meitenes kā zeķes, pie tam satiecis ar tādiem, kas izskatās gandrīz kā 10 gadus vecāks brālis blakus, ja ne kā jauns tēvs (par meitenēm). Puiši parasti cenšas ar vecākām meitenēm nesatikties, jo stereotipi. Man savos nedaudz vairāk kā 16 gados ir bijušas (pašlaik ir) vienas attiecības, un es pilnīgi nejūtos, ka būtu kaut ko palaidis garām vai nokavējis. Es lepojos, ka man ir meitene, ar kuru jūtos labi, un ar kuru es varētu būt kopā vēl vismaz pāris gadus, nevis meklēt katru mēnesi jaunu meiteni. Dzīvē gadās dažādi, un pat ja kādas attiecības neizdodas, nevajag to cilvēku nosodīt. Katram ir galva uz pleciem. Es saprotu, ka nedaudz aizeju pretrunās ar sevis teikto, bet tas ir tikai tāpēc, ka 13/14 gados nepieņemu, ka cilvēkiem var būt vairākas attiecības, bet 16/17 neredzu tur neko sliktu. Un intīmā dzīve arī ir katra cilvēka brīva izvēle. Par to, cik tas ir normāli vai nenormāli, mums nav īsti tiesību spriest.