Kaut kad jaukā noskaņojumā ielidoju pastā, lai saņemtu kaudzi paciņu, kuru man bija sarūpējuši mazie, dzeltenie rūķīši ar šķibajām actiņām.
Lielais Brālis Latvijas Pastā tevi vēro1
Pie reizes apvaicājos pastniecei, vai nav pienākusi kāda vēstule. Mazā blondīnīte priečīgi iečivinājās, ka esot gan vēstule no Anglijas- tikai neesot vēl iegrāmatota.
Mirkšķinaju acis, pūlēdamies saprast, kādam suņam ir savajadzējis grāmatot manu vēstuli, ja nekas vairāk par apsveikuma kartiņu tur nevarētu būt? Laikam kaut ko biju pavaicājis skaļi, jo apaļīgam žurkulim līdzīgā pasta priekšniece iespamiedzās "atdod viņam to vēstuli!"- pie reizes slepkavīgi paskatoties uz nabaga pastnieci, kas laikam bija izpļapājusi kādus baisus pasta noslepumus.
No čoma- žurnālista želabām par pasta darbiniekiem zināju, ka kaut ko vaicāt ir pilnīgi bezjēdzīgi- šiem ir dots rikojums aizsūtit visus, kuri kaut ko vaicā pie kaut kāda pasta sabiedrisko attiecību mūdža Žeņas Kramiņa, kurš mēdz paskaidrot, ka ar doto jautājumu nodarbojas pasta drošibas dienests.
-Nekas, nekas, sveiciens Kramiņam un priecājos, ka pasta KGB klājas labi. - atstāju apaļīgo žurkuli ar pavērtu muti.
Pārdomāju vēlreiz, un nospriedu, ka jāpaņem polšs un jāaizstaigā pie klases biedra, kura tētuks vēl arvien strādā par pastnieku- man kaut kā bija pārliecība, ka no viņa uzzinasu vairāk. Un polšs tiešam iedvesmoja večuku uz sarunām- ierāvis graķiti vecītis pats sāka želoties, ka ārzemju vēstuļu pierakstīšana katru rītu aprijot ļoti daudz laika- sevišķi uz Jauno gadu, kad apsveikumi nākot kaudzēm- ko gan tie ļaudis pasta augšejos plauktos domājot? Viņam esot grūtāk desmit vēstules samest pastkastītēs, nekā vienu ierakstit grāmatā.
Kļuvu stipri domīgs- nu it nemaz man nepatīk, ka manas vēstules tiek iekļautas kaut kādos sarakstos. un kāds no malas osta, ar ko es sarakstos.
Lielais brālis mūs jau vēro?