Tas nebija nekāds svētīšanas rituāls15

Esmu viens no tiem apnicīgajiem gudrajiem cilvēkiem, kuri iemācās visu neticami ātri. Beigās es sapratu, ka man patīk valodas un tāpēc es specializējos vecu dokumentu tulkošanā. Vecu. Ļoti vecu. Mirušu valodu līmenī vecu.

Nekas nav garlaicīgāks par vecām lietām, vai ne? Bet gandrīz neviens dzīvais nespēj piespiest studentu iemācīties tās valodas, kuras es zinu. Tāpēc, ja parādās kāds jauns dokuments, esmu viens no noderīgākajiem cilvēkiem.

Apmēram pirms gada manās rokās nonāca kāda diezgan sena piezīmju lapa. Tā saturēja specifiskas instrukcijas kādam iesvētīšanas rituālam, lai būtu laba raža, vismaz tā man likās.

Tas skanēja kā „Savienot divus koka stieņus, tad saukt ‘Izvēlies mani. Izvēlies manu dzīvi, par to es tev to iedošu.’ Ja piedāvājums tiks apstiprināts, dievi vienu stieni pakustinās.”

Es vienmēr sekoju līdzi tam, ko tulkoju, lai pārliecinātos, ka tekstā vispār ir kāda sakarība, tāpēc es paņēmu savus zobu bakstāmos kociņus un atkārtoju frāzi.

Tas nebija nekāds svētīšanas rituāls.

Tas, es nezinu kā to nosaukt, parādījās tiklīdz es nosaucu pēdējo vārdu. Tas stāvēja aiz manis tik tuvu, ka es varēju sajust, kā viņš atspiežas pret manu plecu. Tas nebija pareizi. Tā bija pati briesmīgākā lieta, ko es jebkad esmu jutis.

Tas teica, ka dzirdēja mani, savā lēnajā, murminošajā balsī, kas izklausījās pēc ķermeņa, kas tiek vilkts pāri bruģim. Tas teica, ka ir te priekš manis. Tas teica, ka gaidīja ilgu, ilgu laiku līdz kāds to izsauks.

Te nebija nekādu veidu, kā pret to cīnīties. Es pat nevarēju uz to paskatīties. Es zināju, ka ja tā izdarītu, tad tur atrastos kas ļoti garš kā griesti, un varbūt pat ar zobiem.