Fatimas 3 pareģojums.0

3.tikšanās 1917.gada 13.jūlijā. Savācās vairāk kā 4000 cilvēku. Šoreiz klātesošie novēroja fenomenus, kas, pēc ufologa Ž.Valles domām, "bija pietiekoši raksturīgi, lai tos saistītu ar NLO redzējumiem.” Tie bija: "dūcošā vai sanošā skaņa, saules karstuma un spilgtuma samazināšanās”.

4.tikšanās 1917.gada 13.augustā. Bērni uz kārtējo tikšanos ar Jaunavu nevarēja ierasties, jo vietējais ierēdnis, kas visu notiekošo uzskatīja par pilnīgu bleķi, viņus ieslodzīja cietumā par tautas musināšanu. Tomēr vēlāk tai pašā dienā viņus atbrīvoja reliģiski motivētu ļaužu pūlis. Tikmēr 18 000 savākušos cilvēku pļavā pie Sv.Irīnas alas, izdzirda skaļu skaņu, ko pavadīja spilgts gaismas uzliesmojums. Tad ap koku izveidojās mazs balts mākonītis, kas izklīda pēc dažiem mirkļiem. Visa apkārtne iezaigojās psihodēliskās nokrāsās. Mākoņi debesīs intensīvi mainīja krāsas no aveņu uz rozā, no rozā uz dzeltenu un gaiši zilu. Aculiecinieki stāsta par "krāsām, kas laistās, līdzīgām varavīksnei uz zemes," par "mākoņiem ap sauli, kas zaigo visdažādākajās krāsās,"par "krāsām," kas kritušas no debesīm uz zemi. Viens no aculieciniekiem Manuēls Pedro stāsta par "zaigojošu lodi, kas rotēja mākoņos".

5.tikšanās 1917.gada 13.septembrī. Savācās ap 30 000 cilvēku. Starp tiem bija arī divi jezuīti, kas bija ieradušies te ar mērķi atmaskot krāpšanu. Tomēr līdz dienas beigām viss viņu skepticisms bija pagaisis kā nebijis. Savā atskaitē tie vēstīja, ka "visi klātesošie novēroja spīdošu lodi, kas lēnām pārvietojās pa ieleju - no austreņiem uz rieteņiem, virzienā uz bērniem." Tālāk viņi rakstīja, ka šī lode apstājās pie koka, kur vienmēr parādījās Jaunava, un kā te izveidojās balts mākonis, un kā no debesīm sāka krist "ziedlapiņas." 
"ļaudis, kas novēroja šo brīnumaino skatu, pamanīja, ka, par spīti visiem perspektīvas likumiem, šīs krītošās, zaigojošās lodītes kļuva jo mazākas, jo vairāk tās tuvojās zemei. Kad klātesošie centās pieskārties ziedlapiņām vai sažņaugt tās rokās, tās noslēpumainā veidā pārvērtās par neko”. Paranormālo parādību pētnieki šai parādībā saskata halucinogēnu miglu, kas sastāv no entopiskajiem punktiem un plankumiem.
Tikmēr trīs bērni sarunājās ar Mazo Sievieti, kas atradās lodes iekšienē. Noslēpumainā svešiniece pavēstīja, ka 13.oktobrī jāgaida brīnums.  Tad lode  pacēlās augšup un pazuda saules staros. Vēlāk kāds viens no jezuītiem aprakstīja to kā "debesu ratus, kuros Dievmāte nolaidās no debesīm uz zemi."

6.pēdējā tikšanās 1917.gada 13.oktobrī. bija savākušies ap 70 000 cilvēku, kuru vidū bija arī žurnālisti. Tai dienā lietus gāza kā ar spaiņiem, laiks brīnumiem nešķita visai piemērots. Tomēr pēkšņi mākoņi pašķīrās, parādījās zilas debesis un sākās Fatimas „Saules brīnums.” Neviens no klātesošajiem personīgi tā arī neredzēja un nedzirdēja Jaunavu. Taču visi klātesošie varēja novērot brīnumu - tā saucamo "Saules deju." To aprakstā kā "rotējošu daudzkrāsainu disku, kas nolaidās lejā, bet pēc tam no jauna pacēlās debesīs." Tā sāka drebēt un laisties lejā. Saule veica asas kustības pa labi un pa kreisi - kustēties pa zigzaga trajektoriju jeb "krītošas lapas trajektoriju" (anomālists Ž.Valle atzīmē, ka tāda trajektorija raksturīga NLO. Pēc tam kā gigantisks ugunīgs ritenis Saule sāka griezties ap savu asi, šķīda zaļas, sarkanas un gaiši zilas špreksteles, skats līdzinājies bengāliskajām ugunīm. Pār apkārtni  spīdēja kāda neparasta, nedabiska gaisma. Tad Saule kādu brīsniņu apstājās, it kā dodot cilvēkiem laiku atpūtai, un tad viss turpinājās no jauna. Tad atkal pauze – un viss jau trešo reizi!
Viens no klātesošajiem, kas aplūkoja objektu līdzpaņemtajā binoklī, stāsta, ka redzējis "kāpnes un divas radības," kas parādījušās uz šī lidojošā objekta virsmas. 

Pirmais Fatimas pareģojums. Pirmajā pareģojumā bērniem vajadzēja ieraudzīt elles uguni: „Mūsu Dievmāte parādīja mums uguns jūru, kas trakoja Zemes dzīlēs. Mēs ieraudzījām šai ugunī iegremdēto velnu un dvēseles – caurspīdīgas, taču tai pat laikā melnas vai brūnas, tādas kā dilstošas oglītes cilvēciskā veidolā”. 

Bērnu stāstītais ir klajā pretrunā pāvesta Jāņa Pāvila II paziņojumam. Viņš 1999.gadā ticīgajiem skaidroja, kas ir elle, bet kas – paradīze. Skaidrojums publicēts jezuītu ordeņa izdevumā Chivilta catolica: „Paradīze nepavisam nav kāda telpa virs mākoņiem, kur spriņģo enģeļi, bet esības stāvoklis, kas iestājas pēc nāves.”

Otrais Fatimas pareģojums. Pēc baznīcas datiem mūķene Lūsija otro pareģojumu pierakstījusi tikai 1929.gada 13.jūnijā. 
Tajā Dievmāte vēstīja, ka milzīga valsts tiks iznīcināta, ja cilvēce neatteiksies no saviem reliģiskajiem maldiem, un ja viņu, Dievmāti, neatzīs un negodās cilvēki visā pasaulē. Pāvesti šai valstī saskatījuši Krieviju, pareizāk sakot, PSRS, lai gan Lūsijas pierakstītajā tekstā vārds „Krievija:”nav minēts. 
Saskaņā ar pāvesta Pija XII publiskoto versju, tajā teikts, ka risināses jauns, vēl postošāks Pasaules karš: „kad jūs ieraudzisiet nakti, apgaismotu ar nezināmu gaismu, tad ziniet, ka šis – Dieva zīme par to, ka Viņš soda Zemi un cilvēkus par visu sadarīto: kariem, nabadzību, baznīcas un svēto tēvu vajāšanām...”

Trešais Fatimas pareģojums. Pēc baznīcas datiem mūķene Lūsija pierakstījusi šo pareģojumu tikai 1941.gada 31.augustā un nodeva aploksni Leiras bīskapam. Pēc Lūsijas vārdiem tekstu varēja izlasīt gan Leiras bīskaps, gan arī Lisabonas bīskaps. Leiras bīskaps 13 gadu uzrakstīto slēpa seifā, līdz visbeidzot vērsās pie Vatikāna slepenā dienesta. Tur noslēpumā teksts tika glabāts vēl 5 gadus, kamēr to 1959.gada 1.augustā neatvēra pats pāvests Jānis XXIII. Pēc tam viņš aploksni no jauna aizzīmogoja un nodeva atkakaļ saviem slepenajiem, ar pievienotu norādi, ka atklāsmi nedrīkst publicēt.
Atklāsmi nedrīkstēja atklāt pirms 1960.gada, taču to neatklāja arī 1960.gadā, kad pāvests Jānis XXIII paziņoja par publikācijas nepieļaujamību, jo „tā sašūpos mūsu ticību.”
Pēc sešiem gadiem, t.i. 1966.gadā pāvests Pāvils VI rīkojās līdzīgi savam priekšgājējam, un izmantoja līdzīgus argumentus.
1980.gadā Fuldas pilsētā pāvests Jānis Pāvils II žurnālistiem paskaidroja: „Noslēpuma daudznozīmīgā satura dēļ mani priekšteči diplomātiski cietuši klusu. Bez tam, katram kristietim pietiekami zināt ka: okeāni apludinās veselus kontinentus, un ļaudis mirs miljoniem ik minūti. Un nemaz nav nepieciešams uzzināt, kas tad tajā noslēpumā teikts. Lūdzieties un nejautājiet. It visā uzticieties Dievmātei.”
Pirmo reizi pāvests to nolasīja publiski pēc 1981.gada 13.maija atentāta, tādējādi, tāpat kā viņa priekšgājēji, pareģojumu atkal neatklāja.
2000.gada 19.aprīlī (83 gadus pēc notikuma!) pāvests pie sirmās mūķenes Lusijas nosūtīja svarīgu garīdznieku, lai tas „noskaidrotu kādus neskaidrus trešās atklāsmes aspektus.” Ahā! Tātad Dievmāte caur Lūsiju bija izteikusies neskaidri?
2000.gada vidū Vatikāna slepenais dienests pēkšņi nolēma Atklāsmi publicēt. It kā jau labi, taču tā arī nekas nenotika: publiskotajā tekstā nebija nekā tāda, kādēļ tik ilgi vajadzētu atlikt publicēšanu. Tas alegoriskā veidā vēstīja par baznīcas vajāšanu 20.gs., kā arī 1981.gada 13.septembra atentātu pret pāvestu Jāni Pāvilu II Pētera laukumā Romā. 
Nākamais un tagadējais pāvests, tai laikā kardināls Jozefs Ratcingers, pareģojumu komentēja šādi: „Baznīcas mācība nošķir „vispārēju atklāsmi” no „privātas atklāsmes.” Starp tām pastāv būtiska atšķirība. Jēdziens „vispārēja atklāsme” nozīmē Dievišķu Atklāsmi, kas domāta visai cilvēcei un radusi savu atspoguļojumu Vecajā un Jaunajā derībās. „Atklāsme” tādēļ, ka Dievs soli pa solim sevis ļaudīm iepazīt sevi, kamēr pats nebija kļuvis par cilvēku, cilvēka Dēlu Jēzu Kristu, visas pasaules ieguvumu. Tā kā Dievs ir vienots, tad arī viņa atnākšanas stāsts pie cilvēkiem ir viens visiem laikiem un saistīts ar Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcešanos. Taču „privātas atklāsmes” jēdziens būtiski atšķiras no „vispārējas atklāsmes” jēdziena...” Tālāk seko ūdentiņš par ticību un vēl šo to. Bet tad mēs lasām: „Taču ja privāta atklāsme ved prom no Kristus vai pat tiek pasniegta vairāk svarīga kā Evaņģēlijs, tas nozīmē, ka tā nenāk no Svētā Gara”. Tāds riktīgs melnsvārču murgs. Ja pieņemam, ka atklāsmes tomēr nākušas no Dieva, tad godājamais Ratcingers tomēr taisās viņas izrediģēt!