Skatoties, cik iepriekšējai daļai bija labas atsauksmes, nolēmu izveidot arī otro raksta daļu. Rakstā minētas situācijas, kas liek padomāt. Situācijas, kuras mums atgādina to, ka esam cilvēki.
Nu tad ievērtē rakstu lasītāj!
Skatoties, cik iepriekšējai daļai bija labas atsauksmes, nolēmu izveidot arī otro raksta daļu. Rakstā minētas situācijas, kas liek padomāt. Situācijas, kuras mums atgādina to, ka esam cilvēki.
Nu tad ievērtē rakstu lasītāj!
”Šodien puķu veikalā stāvēju rindā aiz kāda vīrieša, kuram rokās bija daudzas rozes. Kad viņam pienāca kārta apmaksāt pirkumu, viņš samaksāja par visām divpadsmit rozēm un tad kasierei teica “Es pērku šīs 11 rozes savai sievai”. To pasakot, šis kungs pārdevējai iedeva divpadsmito rozi. Viņai no tā bija smaids pār visu seju.”
”Šodien pajautāju savam sešus gadus vecajam dēlam, par ko viņš grib kļūt, kad izaugs liels. Viņš man atbildēja: “Mammīt, viss, ko es vēlos ir lai es būtu laimīgs”.”
”Šodien es noskatījos, kā mana 75 gadus vecā vecmāmiņa ar vectēvu virtuvē muļķojās un par visu ko smējās. Man šķiet, ka redzēju, kā patiešām īsta mīlestība izskatās. Ceru, ka arī es spēšu to kādreiz atrast.”
”Šodien mums bija paredzēts tikties parkā, bet tā vietā es viņu sastapu slimnīcā intensīvās aprūpes nodaļā. Un tā nu es sēdēju pie viņas gultas pārliecies pār elpošanas aparātu un skatoties uz viņas bezsamaņā esošo ķermeni. Tad es izņēmu no savas kabatas dimanta saderināšanās gredzenu un raudāju. Esmu aizvien slimnīcā un ceru uz to labāko.”
”Šodien es savam astoņgadīgajam dēlam teicu, ka visi sapņi ir īstenojami, ja vien mēs tos cenšamies piepildīt no visas sirds. Viņš, to izdzirdot, man pajautāja, vai tas vienmēr ir bijis mans sapnis, būt par viesmīli.”
”Šodien, pēc pagājušajā gadā vidēji strādātajām 60 stundām nedēļā, cenšoties nodrošināt savai ģimenei daudz labāku dzīvi, es aizmirsu par sava dēla 14. dzimšanas dienu. Dēls man pateica, ka tas, ko ģimenei tiešām vajag ir tas, lai es biežāk būtu mājās.”
”Šodien pārcietu vislielāko izbīli savā dzīvē. Man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju un paziņoja, ka atlicis vien dzīvot 3-6 mēnešus. Pirms 10 minūtēm ārsti saprata, ka sajaukuši manus biopsijas rezultātus ar blakustelpas pacienta rezultātiem. Man liels atvieglojums, bet nespēju priecāties, zinot, ka kādam citam dzīve izdziest.”
”Šodien mans dēls, pēc piekaušanas raudot manās rokās, pateica: “Neviens neapjēdz, ka tā ir spīdzināšana. Katru dienu es vēlos, kaut nebūtu gejs.”."
”Šodien mamma nomira pēc ilgās cīņas ar vēzi. Mans labākais draugs dzīvo 2000 jūdžu attālumā. Viņš man piezvanīja, lai mani mierinātu. Pa telefonu viņš pajautāja: “Ko tu darītu, ja es tagad ierastos pie tevis un sniegtu visciešāko pasaules apskāvienu?”. Atbildēju, ka plati smaidītu. Un tad viņš nozvanīja manu durvju zvanu.”
”Šodien man kāda bezpajumtniece palūdza naudu, lai varētu nopirkt ko ēdamu. Viņa minēja, ka divas dienas jau nav neko kārtīgu ēdusi. Parasti es šādiem cilvēkiem naudu nedodu, jo liekas, ka viņi doto naudu tērē tikai alkohola iegādei. Man par pārsteigumu sanāca ieraudzīt, ka šī sievieta par šo naudu tiešām nopirka ko ēdamu, konkrētāk maizi. Un viņa izskatījās tiešām priecīga par to, ka es palīdzēju.”
Man pašam šovasar sanāca tāda pati situācija. Tikai viens zolīds vīrietis pateica, ka nav 3 dienas ēdis. Iedevu naudiņu. Un tiešām šis kungs nopirka par iedoto naudu hotdogu. Pats arī uzreiz tā labi sajutos. :)
2. lūk atbilde, kāda ir dzīves jēga un mērķis! Nejau būt spēcīgākajam, bāgātākajam, gudrākajam, veiksmīgākajam, bet būt laimīgākajam!!
Ļoti aizkustinoši stāsti, pie daudziem acīs sariesās asaras..
Gaidīšu nākamo daļu:)
Es arī reiz ieejot piemājas veikalā, sajutos laimīga. Kādam vīrietim pietrūka dažu centu, lai nopirktu to ko vēlas, viņš lūdza, lai iedodu dažus centus, iedevu 50 centus un tie vārdi, ko es dzirdēju, tajā momentā nebija nekā labāka: Paldies, vismaz es vēl varēšu savai mazajai meitiņai nopirkt konfektīti.
Nesaprotu tos pāris cilvēkus, kas šim rakstam ielika "-"...Tie ir cilvēki bez jūtām. Un man ir ļoti žēl vēžu un audzēju slimniekus, jo it īpaši viņu bērnus un tuviniekus, jo manai mammai arī bija vēzis, bet šī gada 8. maijā viņu viņai izoperēja un man ir prieks par to, ka viņa man ir Es šo rakstīju, lai citi nedaudz apzinās, cik sāpīgi var būt pazaudēt, vai vismaz domāt, ka var pazaudēt savu ģimeni, tuviniekus vai draugus un paziņas. Un varbūt, tikai varbūt tad mēs sāksim novērtēt to kas mums ir, nevis to kas mums nav ;)
Šis arī lielisks raksts. ļoti patīk, liek aizdomāties par dzīvi un tās vērtībām. Noteikti gaidu nākamo daļu. :)
27. pati veselu gadu nosēdēju ratiņkrēslā ar paralizētām kājām, un tādēļ mani ļoti aizkustināja šī bilde
p.s man ir 12 gadi
dēļ 9. ++ zinu kā tas ir,bet ar vēzi ilgi necīnās...protams ,laiks ir relatīvs jedziens,bet pāris gadi ir maz..lai teiktu ilgstoši,ilgstoši ,tas ir piederīgajiem,kam tas visu laiku jāredz...bet arī tikai tad,kamēr tas notiek,pēc tam laiks ātri paiet.