Aristokrāts un Žandarms4

Aizver durvis, statist!

Teātra studijā pamanīja un novērtēja Luija de Dinesa aktiera dotības, taču viņš bažījās, vai mazā auguma dēļ uz saktuves vai kino būs lielas izredzes. Žannas iedrošināts, viņš tomēr nolēma pretendēt uz kādu lomu teātrī, un to arī galu galā ieguva. Uz teātra skatuves Luijs de Finess baudīja atzinību, taču zvaigznes statuss viņam šķita nesasniedzams. Skatuves dēļu valdzinājums nepazuda - arī tad, kad de Finess jau bija atzīta kinokomēdiju zvaigzne, viņš turpināja spēlēt teātrī. Savā pirmajā kinolentē Luijs de Finess nofilmējās 1945. gadā. Epizodiskajā lomā tik vien vajadzēja, kā atvērt durvis filmas galvenajam varonim un pēc tam tās aizvērt. Līdz brīdim, kad Luijs de Finess bus atzīta kinozvaigzne, bija jāpaiet vēl 20 gadiem un jānospēlē epizodiskas lomas aptuveni 80 filmās. Kaut kur fonā kā garāmgājējs, ko pat nevar saukt par epizodisku lomu, de Finess parādījas tikpat bieži - līdz savas zvaigznes atmirdzēšanai pie kino debesīm aktieris esot nofilmējies kopumā 130 filmās. Šajā laikā viņam izstrādājās strikts režīms - rītus viņš pavadīja, ierunādams franču valodā citās valstīs uzņemtas filmas, pa dienu filmējās, bet vakarus veltīja teātrim. Kaut kādas pārmaiņas sākās 1954. gadā pēc filmas Tētis, mamma, kalpone un es - Luiju de Finesu sāka atpazīt, tiesa, vīna uzvārdu pārsvarā neviens neatcerējās, drīzak pie viņa vērsās kā pie "tā, kas spēlēja kaimiņu tajā filmā". Šajā laikā Luija de Finesa ienākumi gan bija tikpat neievērojami kā viņa karjera - aktiera dēls Olivjē kādā intervijā stāstīja, ka šo laiku viņš atceras kā nemitīgu pārvākšanos no viena dzīvokļa uz citu. Tiesa, pie vainas ne vienmēr bija tikai ierobežoties līdzekļi. De Finesu ģimenei gadījās arī pārlieku ekscentriski kaimiņi. Kāds pāris - liela auguma sieviete un mazs vīriņš - mūždien skaļi strīdējās, un valdonīga kundze, kā nojauta de Finesi, mēdza iekaustīt savu vīru. Šādā gaisotnē bija grūti dzīvot, un aktiera ģimene pārcēlās. Izrādījās, ka šoreiz noīrētais dzīvoklis atrodas blakus dzelzceļa sliedēm. Arī trešais dzīvoklis neesot bijis labāks - tur Luiju de Finesu apsēda durvju sargs, kas katrā izdevīgā brīdī pamanījās noķert aktieri aiz piedurknes, žēloties par savu briesmīgo māti un stāstīt, ka vienīgais, kas viņam palīdz stāties pretī dzīves grūtībām, ir seleriju sulas dzeršana. no durvju sarga varēja tikt vaļā, tikai piešķirot tam dāsnu dzeramnaudu, turklāt vēlāk izrādījās, ka manīgā kalpotāja māte bija mirusi jau pirms 10 gadiem... Tiesa, kādu brīdi Luijs de Finess tiešām esot dzēris seleriju sulu, taču nekāda labuma no tās neesot bijis. Miers iestājās tikai tad, kad Žanna mantoja Mopasānu pili Luāras krastā Klermonā. Sākotnēji viņa gribēja no grandiozā mantojuma atteikties, taču Luijs sievu pārliecināja, teikdams, ka drīzāk mirs badu, lai uzturēt šo īpašumu, taču vismaz bērniem būs patīkama vieta, kur dzīvot un augt.

De Finess iegūst vārdu

1971. gadā kādā intervijā Luijs de Finess stāstīja, ka nenožēlo savas karjeras lēno attīstību: "Šis lēnais ritms ļāva labāk izprast aktiera profesiju. Kad vēl nebiju pazīstams, es centos ar detaļām, mīmiku un žestiem padarīt interesantākas necilās lomas, koman piedāvāja. Tādā veidā es ieguvu bagāžu, bez kuras mana karjera nebūtu iespējama. Ja man būtu jāsāk no sākuma, es neatteiktos no sava ceļa." 1958. gadā notika kārtējais pavērsiens de Finesa kinokarjerā - viņš beidzot dabūja galveno lomu filmā Nav pieķerts - nav zaglis. Aktiera tēlotais varonis bija viltīgs blēdis un malumednieks, kurš vienlīdz virtuozi nelegāli ķer foreles, mežā izliek slazdus un mūždien apved ap stūri likuma sargus. Tā pirmoreiz uz ekrāna parādījās tas Luijs de Finess, kādu mēs viņu pazīstam, - komiķis ar izteiksmīgām grimasēm un spēju likt smieties, jau paskatoties vien. Pēc šīs filmas par aktieri Luiju de Finesu beidzot ierunājās arī kritiķi, bet skatītāji iegaumēja viņa vārdu. Nav pieķerts - nav zaglis panākumus Luijs de Finess nostiprināja ar tādām filmām kā Brīnišķīgā amerikāniete 1961. gadā un Velns un desmit baušļi 1962. gadā. 60. gadu sākumā pasaulē atdzima interese par ekscentriskām komēdijām ar parodijas un absurda humora elementiem, un Luija de Finesa radītais komiskais varonis nāca tieši laikā.

Fantomass un žandarmi

Filmas, kas pasaulei ļāva iepazīt un iemīlēt Luiju de Finesu, bija režisora Žerāra Orī lentes, kur aktieris spēlēja kopā ar Burvilu, - Tūļa 1965. gadā un Lielā pastaiga 1966. gadā, kā arī vairākas filmas par žandarmu Krušo un Fantomasa triloģija. Stāsts par žandarmu Krušo radās kā scenārista Rišāra Balduči daļēja atriebība Sentropēzas slinkajiem policistiem. Viņam šajā kūrortā nozaga fotokameru, un Balduči likumsakarīgi vērsās pie tiesībsargiem, taču vietēja žandarmērija izrādījās bezspēcīga. Pēc šā gadījuma Balduči kopā ar režisoru Žanu Žiro ķērās pie scenārija, un tapa pamats filami, kas izsmej slinkos kūrorta žandarmus. Taču sākumābija Fantomass. Šo filmu triloģiju 1964. gadā sāka uzņemt  režisors Andrē Unebels, tas bija savulaik slavenās filmu sērijas jaunas ekranizējums. Atšķirībā no pirmā varianta režisors tajā gribejas apvienot avantūras un komēdiju žanru. Pirmajā sērijā Fantomass avantūra bija noteicošā, tāpēc priekšplānā izvirzījās Fantomasa un vienlaikus lorda Šeltona lomas atveidotājs, slavenais franču kinoaktieris Žans Marē. Tomēr bija noprotams, ka skatītāji dod priekšroku Luija de Finesa atveidotajam komisāram Živam, un nākamajās sērijas akcenti tika nomainīti - priekšplānā izvirzījās smieklīgais komisārs. Otrajā filmā Satrakojies Fantomass (1965) Živam jau ir lielāka loma, bet trešajā filmā Fantomass pret Skotlenjardu (1966) mazais komisārs, kurš sevi uzskata par pašu gudrāko, jau ir galvenais.  Filmā katra pakaļdzīšanās, kur piedalās Živs, kļūst par komisku notikumu virkni, taču filmas režisors Luija de Finesa dēļ gandrīz dabūja sirmus matus, jo aktieris vēlējās trikus izpildīt pats. Vienā šādā reizē de Finess izkrita no aeroplāna un piezemējās rožu dobē - gadījums, kas komēdijā izskatās smieklīgs, uzņemšanas laukumā smieklus neraisīja. De Finess pēc tam nedēļu nevarēja izkāpt no gultas. Filmēšanai par labu nenāca vēl kāds apstāklis, taču aktieru profesionalitātes dēļ tas netraucēja. Žans Marē, Fantomasa lomas atveidotājs, diez ko necieta Luiju de Finesu - pirmkārt, Marē neuzskatīja de Finesu par tik nopietnu aktieri kā viņš pats, otrkārt, šis neaktieris filmā viņam burtiski nozaga galveno lomu.

Pats dārgākais

Vēl lielāku popularitāti Luijs de Finess ieguva, kad režisors Žerārs Urī filmēties kopā ar de Finesu uzaicināja komiķi Burvilu. Filmas Tūļa un Lielā pastaiga ar abu aktieru piedalīšanos kļuva par kases grāvējiem, piemēram, Lielo pastaigu noskatījās vairāk nekā 17 miljonu kinoskatītāju, kas Francijā tiek uzskatīts par iespaidīgu skaitli. 1968. gadā Luiju de Finesu atzina par Francijas labāko aktieri. Tas ietekmēja honorāru, un viņš kļuva par dārgāko Francijas kinoaktieri. Salīdzinājumam: de Finess par vienu filmu saņēma 2,5 miljonus franku, bet Alēns Delons - divus miljonus. Pārējies aktieri honorāru ziņā ievērojami atpalika no abiem grandiem. De Finess ne mirkli nekļuva iedomīgs slavas un bagātības dēļ - viņš pat saņēma preses balvu par jauko izturēšanos pret reportieriem. Reiz gan de Finess pārcentās - viņš nolēma Klermonas pilij tuvējā ciemata bērniem Ziemassvētkos uzdāvināt velosipēdus. Bērni, protams, priecājās, atrodot pie savām namdurvīm jaunus riteņus, taču vecāku reakcija bija pretēja. Viņi saniknojās, ka de Finess šādi parādot viņu nespēju nopirkt bērniem piemērotas dāvanas, un vispār ko viņš izrādās ar savu bagātību! Sarūgtinātais aktieris nākamajā gadā bija nodomājis atvainoties par šo soli un katrai ciemata mājsaimniecībai gribēja uzdāvināt... televizoru. No šā pasākuma viņu ar lielām pūlēm atrunāja sieva Žanna. Taču, lai ko domātu kaimiņi, Luijs de Finess bija kļuvis par lielu zvaigzni. Tomēr šim faktam bija savas ēnas puses - aktiera milzīgais honorārs apēda tik prāvu daļu no filmu budžetiem, ka nebija iespējams tajās uzaicināt vēl kādu liela mēroga zvaigzni. Tā de Finess nokļuva filmas centrā, taču citu aktieru meistarība ne vienmēr bija izcila.

Klauna klišeja un laupītājs

Dzīve Luijs de Finess šķita pavisam citāds nekā uz ekrāna. Ne viens vien žurnālists jutās pārsteigts, mājas apstākļos ieraugot mierīgu cilvēku ar skumhju skatienu, nevis pustraku inspektoru, kādu pieraduši redzēt kinoskatītāji. Iespējams, tāpēc radās mīts, ka sadzīvē aktieris esot drūms, nīgrs vecis bez humora izjūtas. Dēls Olivjē pēc tēva nāves atspēkoja šīs baumas, pastāstot, ka aktieris ģimenes lokā nav bijis ne traģisks, ne drūms, tomēr arī ne klauns. Viņš ir bijis diezgan kautrīgs un bieži vien iegrimis sevī, taču publika no viņa nemitigi gaidīja smieklīgas grimases, tāpēc radās iespaids par klišejiski drūmo komiķi. Ģimenes lokā de Finess gan esot mīlējis jokus - viņam paticis uzjautrināt dēlus. Kad Olivjē reiz nav varējis iemācīties skolā uzdoto slaveno Lafontēna fabulu par lapsu, vārnu un siera gabalu, tēvs viņam to atveidojis lomās, turklāt tik komiskā veidā, ka puika ķiķinājis vēl ilgi pēc tam. Ties, fabulu viņš tā arī neesot iemācījies. Saistībā ar slavu de Finesu ģimenei nācās piedzīvot arī ārkārtīgi nepatīkamus brīžus. 1969. gadā piezvanīja kāds nepazīstams cilvēks un piedraudēja nolaupīt abus dēlus, ja vien nekavējoties netiks samaksāti pieci miljoni franku. Sākumā aktieris to uztvēra par kāda paziņas neizdevušos joku, bet tad atcerējās vēstuli, ko pirms nedēļas bija saņēmis viņa sekretārs un kam neviens nebija pievērsis uzmanību. Šajā vēstulē bija izvirzītas tādas pašas prasības. De Finess nekavējoties piezvanīja policijai, un Klermonas pilī ieradās viens no tālaika slavenākajiem un labākajiem Francijas policijas komisāriem. Tas, ka lietai pievērsās tik izcils profesionālis, mazliet nomierināja Luiju un Žannu, taču bažas neizgaisa. No abiem zēniem ne soli neatkāpās miesassargi, bet mājas telefonam ierīkoja noklausīšanos. Pēc kāda laika tiešām atskanēja draudētāja zvans, un šoreiz viņš uzstāha, lai aktiera sieva zināmā vietā noliek somu ar naudu. Protams, tika pieprasīts neiesaistīt policiju. Žanna drosmīgi pieteicās aiznest somu līdz norādītajai vietai. Tajā nebija naudas, bet tikai sagriezts papīrs, un sievietei uzmanīgi sekoja policija. Draudētājs nebija sevišķi uzmanīgs, un viņu gandrīz turpat arī noķēra - izrādījās, tas ir kāds Žaks Robērs. Vēlāk atklājās, ka šis cilvēks pirms tam bija draudējis ar asiņainu izrēķināšanos kādai citai Francijas zvaigznei - dziedātājam Džonijam Holidejam. Robērs nonāca cietumā, taču pēc desmit gadiem de Finesu ģimene ar viņu sastapās vēlreiz. 1979. gadā, strādājot dārzā, Žannai aiz muguras pēkšņi nez no kurienes iznira svešs vīrietis, kas laipni sasveicinājās un apvaicājās, vai Žanna viņu atceras. Sieviete viņā atpazina cilvēku, kas bija draudējis nolaupīt abus dēlus. Viņš stāstīja, ka ir mainījies un nekas tāds vairs neatkārtosies, taču -  vai Žanna nevarētu viņam aizdot mazliet naudas? De Finesa kundze bija nobijusies, taču viņai pietika drosmes izraidīt Robēru.

Cēzars skopulim

1973. gadā Luijam de Finesam piešķīra Goda leģiona ordeņa kavaliera pakāpi un viņš nofilmējās plašu atzinību guvušajā komēdija Rabīna Jakoba piedzīvojumi. Taču drīz pēc tam aktiera dzīve sākās melnā svītra. 1975. gadā, teātra izrādes Toreadoru valsis laikā, de Finesu uz skatuves piemeklēja infarkts. Pēc dažiem mēnešiem sekoja vēl viena sirdslēkme. Par otro infarktu viņš pat jokojot izteicās, ka tas laikam bija jāpiedzīvo tādēļ, lai labāk apzinātos pirmo sirdslēkmi. Aktierim diezgan ilgu laiku nacās pavadīt slimības gultā, un režisori viņu pamazām aizmirsa. De Finess nefilmējās un arī vairs nekāpa uz teātra skatuves, tomēr tas nebija tikai veselības dēļ - aktieris gatavojās Moljēra Skopuļa ekranizācijai, kur viņš būtu gan režisors, gan galvenās lomas tēlotājs. Tad negaidīti piezvanīja režisors Klods Zidī, kurš piedāvāja de Finesam lomu jaunā kinokomēdija Spārniņš vai kājiņa. Aktieris ilgi apsvēra šo iespēju un visbeidzot nolēma uz brīdi atgriezties kino, par ko ārsti nebija sajūsmā - viņš visu filmēšanās laiku atradās stingrā mediķu uzraudzībā. 1979. gadā de Finess pirmo reizi dzīvē nostājās kameras otrā pusē - tas notika, filmējot skopuli. Uzņemot šo Moljēra darbu viņš sapņoja jau kopš 1957. gada, kad bija atveidojis lugas galveno varono iz teātra skatuves. Filma neguva labas atsauksmes, taču tika novērtēts aktiera ieguldījums kino - 1980. gadā viņš saņēma Francijas augstāko kinobalvu Cēzars.

Rozes un pēdējais joks

Pēc slimības mainījas arī de Finesa raksturs - viņš bieži strīdējās ar kolēģiem uzņemšanas laukumā, bija kļuvis sev neraksturīgi skops un neiecietīgs, gandrīz kā viens otrs viņa paša spēlēts personāžs. Par Luija de Finesa beidzamo filmu kļuva Žandarmi un Žandarmes 1982. gadā - tā bija pēdēja lente no sešām, kurās galvenā vieta atvēlēta žandarmam Krušo. Šī filma de Finesam nesagādāja nekādu prieku - tās veidošanas laikā no tuberkulozes mira režisors Žans Žiro, kas bija valdījis visu Krušo cikla filmu uzņemšanu un kļuvis par vienu no tuvākajiem draugiem. Pēc Žiro nāves de Finess zaudēja interesi par kino un daļēji arī par dzīvi. Viņš gandrīz nepameta Klermonu un nereti pat neatbildēja uz telefona zvaniem. Aktieri interesēja vienīgi dārzkopība - viņš kļuva par kaislīgu rožu audzētāju. Par jaunās aizraušanās poligonu kļuva Klermonas pils milzīgais parks, un viņš uz kādu brīdi spēja pat izrauties no noslēgtās vides un apmeklēt dārznieku kursus. Dēli vēlāk atcerējās, ka augu valstība de Finesam šķitusi daudz interesantāka par cilvēku sabiedrību. Nedēļu pirms nāves Luijs de Finess teica Žannai: "Es beidzot zinu , kāds būs man pats labākais joks!" Kad sieva aktierim pajautāja, kāds tad tas būs, viņš atbildēja: "Manas bēres". Es vēlos šo lomu nospēlēt tā, lai viņi smietos bez apstājas!"