local-stats-pixel fb-conv-api

Sasistā dzīve (24)4

77 1

- Besī ārā! - Egija iesaucās, ieskriedama savā istabā.
Nupat bija norisinājusies kārtējā saruna jeb, pareizāk sakot, strīds ar mammu. Izmantojot brīdi, kad tēvs bija izgājis laukā nomainīt automašīnai vienu no spoguļiem, Egija ieskrēja vecāku istabā.
Saruna beidzās kā parasti: mamma minēja visus iespējamos un neiespējamos iemeslus, kādēļ viņa nezvanīs Sandrai. Egija aizkaitinājumā bija gatava mētāt mēbeles pa gaisu, bet tā vietā viņa tikai šņāca – Egija baidījās, ka tēvs vai kaimiņi varētu sadzirdēt kliegšanu.
Pēkšņi viņai ienāca prātā kāda doma. Tā bija tik biedējoša, ka Egijai uz pieres gandrīz parādījās auksti sviedri. Un ja nu mamma ņem un, kaut kāda mirkļa neprāta vadīta, izdzēš Sandras numuru? To nedrīkstēja pieļaut!
Egija ieskrēja atpakaļ vecāku istabā. Mamma sēdēja gultā. Egija pieskrēja pie stūrī esošā galda un paķēra mammas telefonu. Viņa aši atvēra tālruņa katalogu un sameklēja vajadzīgo numuru.
- Ko tu dari? – Egijas mamma jautāja.
- Kā ko? Es zvanu Sandrai. Ja tu nedarīsi, tad to darīšu es!
Egijas mamma pielēca kājās un piesteidzās pie meitas, mēģinot izraut viņai no rokām telefonu. Egija ar vienu roku piespieda telefonu pie auss, bet ar otru centās atgaiņāties no mammas.
- Vai tu esi galīgi traka? Mēs nevaram zvanīt Sandrai!
- Kāpēc nevaram? – Egija aizkaitināti uzsauca. Cīnoties ar mammu viņa nejauši bija nospiedusi sarkano klausuli.
- Kā es viņai stāstīšu par savām problēmām? Tur jau no kauna jānomirst!
Šī frāze Egijai bija kā bullim sarkanā lupata. Viņa nolaida labo roku, joprojām turēdama mobilo tālruni cieši sažņaugtu plaukstā.
- Nu tad mirsti, bet es braukšu uz Īriju! – Egijas balss bija tik pilna dusmu, ka viņas mamma satrūkās.
- Egij... Kas ar tevi notiek? Kāpēc tu pret mani tā izturies?
- Tāpēc, ka man apnicis, ka tu esi pārvērtusies tādā lupatā! Tev ir iespēja braukt prom, sākt jaunu dzīvi, bet tā vietā tu taisi scēnas un aizbildinies. Man tas ir apnicis! Dzirdi – apnicis! Es gribu dzīvot bez skandāliem, bez kautiņiem un uzvilktiem nerviem! Es gribu, lai man atkal ir mamma, kura apzinās savu vērtību un neļauj citiem kāpt viņai uz galvas! Fak ar ārā, es gribu DZĪVOT! Un es gribu, lai arī tu dzīvotu!
Egijas skatiens dusmās zvēroja. Kā mamma varēja tik stulbi uzvesties? Tas bija apmēram tas pats, kas atteikties no glābšanas laivas, kad pats atrodies uz grimstoša kuģa.
Strīdoties Egija bija zaudējusi vērtīgo laiku. Jebkurā brīdī varēja ierasties tēvs. Tomēr viņa nolēma riskēt un mēģināt vēlreiz.
Egija paspēra dažus soļus atpakaļ un izstiepa kreiso roku. Rādītājpirksts gandrīz atdūrās pret viņas mammas degunu.
- Gribi to vai nē, bet es zvanīšu Sandrai. Un neiedomājies mani traucēt.
Egijas mamma palika stāvam uz vietas. Viņa vairs nebija spējīga neko iebilst, jo Egijas uzvedība un kategoriskais balss tonis bija viņu nobiedējis.
Egija piespieda vajadzīgo taustiņu un klausulē atskanēja savienojuma signāls. Viņa jau sāka prātot, kā labāk uzsākt sarunu, kad pēkšņi noklaudzēja ārdurvis. Egijas sirds pamira un viņa ātri nospieda sarkano klausuli. Tūlīt istabā ienāks viņas tēvs. Kā lai viņam izskaidro notiekošo? Nomest telefonu uz galda jau bija par vēlu – tēvs tāpat pamanītu, ka kaut kas nav tā. Egija drudžaini domāja. Kā lai iziet no situācijas?
Brīdī, kad atvērās istabas durvis Egija iespieda telefonu mammai rokās un skaļā, joprojām dusmīgā balsī sacīja:
- Mammu, tā nav nekāda loterija, bet gan krāpšana. Padomā pati – ja tu esi laimējusi divsimt latus sarunām, kāpēc tev būtu jātērē divdesmit pieci lati „Zelta zivtiņai”, lai kādam nosūtītu atjaunošanas kodus? Izdzēs to īsziņu un, ja saņem ko tamlīdzīgu vēlreiz, ignorē. Klausi mani, skaidrs?
Pēdējos vārdus Egija īpaši uzsvēra. To patieso nozīmi saprata tikai viņa un mamma.

II

Pulkstenis rādīja pustrīs naktī, kas nozīmēja, ka Renāte centās iemigt jau divas stundas. Viņa centās ne par ko nedomāt, skaitīt aitas, skaitīt no viens līdz simts un tā tālāk, bet nekas nelīdzēja. Ķermenis nez kādēļ nespēja iegrimt tajā patīkamajā stāvoklī, ko sauc par miegu. Renāte dusmīgi atsita dūres pret gultu, radot dobju troksni. Izskatījās, ka šī būs bezmiega nakts. Renāte ienīda tādas naktis kā šī – viņai izmisīgi gribējās aizmigt, bet nekas nesanāca. Gulēt gribējās nevis tāpēc, ka drīzumā sāksies jauna diena un negulējušai to būs grūti aizvadīt, vienā jaukā brīdī nesākot „knābāt”, bet gan tādēļ, ka miegs bija Renātes mīļākais stāvoklis. Miegs uz pāris stundām aiznesa Renāti laimīgā nebūtībā. Ja varētu, viņa vairs vispār nemostos. Gulētu kā Apburtā princese līdz brīdim, kad fāčuks brīnumainā kārtā būtu pazudis no viņas dzīves un nomods būtu kļuvis tikpat patīkams kā miegs.
Miegs, sapņi... Par ko viņa sapņoja? Renāte gandrīz nekad neatcerējās savus sapņus. Vai tie bija krāsaini vai melnbalti? Viss, ko viņa reizēm atcerējās, bija izplūduši, neskaidri tēli, balsis, nepazīstamas vietas.
Nez kādēļ Renāte atcerējās sarunu par Ziemassvētku dāvanām un to, kā viņas bija slavējušas krāsns kruķi un tā teicamās sitamās īpašības. Renāte izdvesa niknu nopūtu. Tā visa bija tukša muldēšana. Dzīvē neviena no viņām nebija izmantojusi krāsns kruķi citam nolūkam kā vien malkas sabakstīšanai un arī negrasījās to darīt. Iemesls bija gaužām vienkāršs: bailes. Bailes iesist pārāk vāji vai vispār netrāpīt. Fāčuks vienā mirklī varēja izraut kruķi no rokas un pavērst to pret viņu pašu vai, vēl ļaunāk, sist ar to mammai.
Sarunu laikā visas trīs likās bravūrīgas un bezbailīgas, tādas, kurām jūra līdz ceļiem un fāčuka nolikšana pie vietas nesagādā grūtības. Dzīvē bija citādāk. Viņas visas baidījās no sava tēva un vienmēr stājās viņam pretī drebošu sirdi.
Viņas baidījās arī no daudz kā cita. Skaļa logu vai durvju aizciršanās lika viņām salēkties, tāpat kā skaļas balsis. Dīvaini, tumsa draudzenes nebiedēja nemaz. Renāte, Egija un Zane gluži mierīgi varēja atrasties uz ielas vēlu vakaros, viņas nebiedēja vientuļas ieliņas un tumšie rudens vakari. Nereti viņas apzināti izvēlējās nākt mājās pa tukšām, vāji apgaismotām ielām – ne tādēļ, ka meklēja asas izjūtas, bet gan tādēļ, ka viņām nepatika pūļi un vietas, kurās uzturas daudz cilvēku.
Vēl draudzenēm nepatika slēgtas telpas, kas bija gluži loģiski, jo no tādām bija daudz grūtāk aizbēgt.
Bet visneciešamākā lieta bija klusums. Neviena no viņām nespēja ilgstoši paciest klusumu, viņām vienmēr vajadzēja kādu troksni fonā. Ja draudzenes atradās uz kāpnēm, apkārt skanēja satiksmes radītie trokšņi, mājās gandrīz vienmēr bija ieslēgts mūzikas centrs vai televizors. Ja apkārt viss bija klusu, gluži kā šobrīd, draudzenes jau pēc īsa brīža sāka kļūt nervozas un uzvilktas, pašas nesaprotot kādēļ.
Renāte izdvesa vēl vienu smagu nopūtu. Dzīvoklī valdīja kapa klusums, arī no ielas nebija dzirdami nekādi trokšņi. Renāte atbīdīja malā segu, lēnām izlīda no gultas, uzvilka čības un piegāja pie mūzikas centra. Viņa nogrieza skaņu līdz minimumam un ieslēdza radio. Ja jau gulēt nebija iespējams, tad vismaz jāuzliek mūzika un jāizbeidz šīs nomācošais klusums.
Arī Egijai bija gadījusies bezmiega nakts. Prāts bija tik pilns ar domām, ka par miegu varēja aizmirst. Tagad Egija nenolaidīs no mammas acis un piespiedīs sev klausīt. Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, Egija nodomāja. Ja viņas mamma negribēja sevi glābt, tad Egija glābs viņas abas. Īrija... Cik patīkami skanēja šis vārds. Drīz viņa un mamma dosies uz Īriju un sāks jaunu dzīvi. Vēl nesen Egija bija domājusi palikt Latvijā, tagad viņa bija apņēmusies doties mammai līdzi. Viņa gribēja tikt prom no tēva, no šī dzīvokļa un valsts vispār.
Protams, Egija nebija tik naiva, lai domātu, ka Īrijā viņas sagaidīs dzīve bez rūpēm. Nāksies strādāt, smagi strādāt, bet Egija bija tam gatava. Viņa iedomājās sevi Īrijā: dzīvošanu jaukā, klusā mājā, kur piedzēries tēvs nesabojā vakaru, došanos uz tuvējo universālveikalu, lai tāpat vien pastaigātu pa veikaliem, bezrūpīgu sēdēšanu kafejnīcās. Augustā būs viņas sešpadsmitā dzimšanas diena un beidzot viņa varētu to nosvinēt tā, kā pati vēlas un mierīgu sirdi. Baloni, uzraksti „Saldie 16” un citi nieki, ko rāda televīzijā, torte ar svecītēm ciparu formā. Dažādas izklaides, spēles, dejas – īsāk sakot, bezrūpīga ballīte. Vienīgi... Šajā ballītē nebūs ne Renātes, ne Zanes.
Šī doma aptumšoja izsapņoto idilli. Kā viņa Īrijā dzīvos bez draudzenēm? Egija pagriezās uz sāna un apskāva spilvenu.
Pēdējos divus gadus visas trīs bija bijušas nešķiramas. Viņas kopā bija sapņojušas par laiku, kad viņu dzīves vairs nečakarēs dzērāji tēvi. Visām trim vienmēr bija licies, ka šāds brīdis pienāks visām uzreiz – kā uz burvju mājienu tēvi pazudīs no viņu dzīves un sāksies jauna, laimīga dzīve. Tagad Egija saprata, ka tā nebūs. Dzīve nav tik vienkārša.
Cik ilgs laiks paies, līdz viņa atkal satiks Renāti un Zani? Kā viņa dzīvos svešumā viena? Viena, nemitīgi pieskatīdama mammu... Mamma bija pierādījusi, ka viņa vairs nav spējīga lemt pār savu dzīvi. Turpmāk nevis mamma rūpēsies par Egiju, bet gan Egija rūpēsies par mammu. Viņa cerēja, ka svešumā mamma mainīsies un kļūs pašapzinīgāka, patstāvīgāka un izlēmīgāka.
Egija apvēlās uz muguras un aizsedza ar rokām seju. Viņai šķita, ka tā deg.
Šajā naktī tika Zane baudīja netraucētu miegu. Satriekta par mammas nodevību – cita apzīmējuma viņas rīcībai nebija – Zane bija aizliegusi sev par to domāt. Viņa izlikās, ka attiecības ar mammu sabojājušās jau sen un ka tam bijuši pavisam citi iemesli. Tā nu Zane bija kļuvusi par bezrūpības iemiesojumu. Nekas viņu neuztrauca un nekas netraucēja viņai gulēt ciešā miegā.

(Turpinājums sekos)

77 1 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Not bad.

1 0 atbildēt

Tās titulbildes nav bildētas Zasulauka - Depo rajonā?!

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt