Ne jau vienmēr ķīlnieki sēž rāmi kā aitiņas, gaidot, kad kāds atbrauks pēc viņiem ar pāris miljoniem zaļo...
Nevaldāmie ķīlnieki17
2007 gads Lidmašinas reiss Mauritānija- Kanāriju salas.Uzreiz pēc izlidošanas lidmašinu sagrābj cilvēks ar divām pistolēm rokās. Terorists pieprasīja lidot uz Franciju, kur cerēja uz politisko patvērumu.Vadīt lidmašīnu jau tā ir pietiekoši sarežģita lieta, bet, kad cilvēkam baksta mugurā uzreiz ar diviem šaujamajiem, un salonā atrodas 71 līdz nāvei pārbijies pasažieris, tas vispār ir kas neaprakstāms.
Pie tam pilots zināja, ka degvielas līdz Francijai nepietiek. Kamēr pilots Ahmedou Mohamed Lemine centās ieskaidrot teroristam, ka viņa prasības ir neizpildāmas, viņš saprata ko svarīgu- nolaupītājs nesaprot ne vārda franciski.
Tad viņš ieslēdza translāciju un mierīgā balsī franču valodā brīdināja pasažierus, ka uzrīkos visai skarbu nosēšanos, kuras laikā terorists neizbēgami zaudēs līdzsvaru un nokritīs. Tiklīdz tas notiks, pasažieriem jākrīt teroristam virsū un viņš jānoslāna tā, ka viņam nelabi paliek. Visu laiku, kamēr pilots deva rīkojumus, terorists mierīgi stāvēja blakus pārliecībā, ka visu kontrolē, bet pilota teiktajam ir kāds tīri tehnisks raksturs.
Sievietes un bērni pārsēdās aizmugurē, no vienas puses drošības dēļ, no otras, lai atbrīvotu vietu manevram.
Lidmašīna sāka nolaisties, un pilots izdarīja, ko solījis- piezemējoties asi nobremzēja, tad strauji piedeva gāzi. Kā jau tika gaidīts, terorists nogāzās uz grīdas un izmeta no rokām ieročus. Un tad bars pasažieru metās viņam virsū.un veica audzināšanas procesu saskaņā ar saņemtajām instrukcijām un personisko taisnīguma apziņu. Pēc tam, kad pasažīeri bija atvieglojuši dvēseli, teroristu nodeva spāņu varas iestādēm..Kāpēc viņš gribēja doties uz Franciju, valsti, kuras valodu viņš absolūti nezināja, tā arī palika mīkla.
1958. gadā grupa amerikāņu bija apmetusies Hiltona viesnīcā Kubā, kur viņi piedalījās golfa turnīrā. Kādā jaukā dienā viņi izrādījās dumpinieku ielenkti, ar pret viņiem pavērstiem automātu stobriem.Protams, dumpiniekiem bariņš buržuju nekādas simpātijas neizraisīja. Ķīlnieku vidū bija 54 gadus vecais Džonijs Veismillers, kuru trīsdesmito- četrdesmito gadu skatītāji bija pieraduši redzēt šūpojošos liānās vienā gurnu jostā- Tarzāna lomā. Veismillers mēģināja izmantot savu zvaigznes statusu. Bet spāņu valodā šo vārdu izrunā nedaudz savādāk. Arguments neiedarbojās. Un tad Veismillers stādījās priekšā vienīgajā viņam šajā brīdī iespējamajā veidā- nostājās pilnā augumā, un, sitot ar dūrēm pa savām krūtīm, izkliedza to pašu slaveno Tarzāna kliedzienu, kas bija pazīstams kinoskatītājiem visā pasaulē.
Vienā mirklī kā pēc burvju nūjiņas mājiena skarbās, bārdainās sejas atmirdzēja laimīgā smaidā un dumpinieki nosvieda ieročus un ar sajūsmas kliedzieniem metās pie Veismillera "Tarzāns! Tarzāns! Esi sveicināts Kubā!" Izrādās, ka kubiešu apziņā Holivuda ļaunajos Rietumos kaut kā neietilpa. Dumpinieki ne tikai palaida sveikā visus ķīlniekus, bet vēl pavadīja viņus uz viesnīcu, lai viņi neiekultos vēl kādās nepatikšanās.
Jebkurš, kurš 60-tajos gados gribētu nolaupīt kādu no slavenās grupas The Supremes dalībniekiem, bez šaubām , izvēlētos Diānu Rosu. Vispirms, viņa bija tiešām lieliska, otrkārt, viņa bija ļoti populāra. Citas meitenes ļoti bieži mainījās. Bet nolaupītājam Čārlzam Kollieram bija cita loģika- viņš izlēma, ka vienkāršāk būs nolaupīt mazāk pazīstamo Sindiju Bērdsongu. Nolaupīšana notika 1969. gada 2. decembrī, kad Sindija atvēra sava Holivudas dzīvokļa durvis. Kolliers pielika nazi pie meitenes kakla un piespieda viņu apsēsties savas mašīnas pasažiera sēdeklī. Pēc tam viņš nez kāpēc nolēma pavizināties pa Longbīču.Tā kā Kolliera sabiedrība meitenei nebija patīkama, viņa nolēma, ka viņa pretīgo klātbūtni vairs nespēj paciest ne minūti, un centās viņam atņemt nazi, bet tikai sagriezās pati. Plāns "B" dzima nākošajā sekundē. Sindija atrāva durvis un metās laukā- taisni ceļa vidū. Izdzīvot tādā veidā ir maz iespēju. Tomēr meitene piezemējās veiksmīgi- ceļmalas grāvī. Ievainota un asiņojoša, viņa skrēja pretēji kustības virzienam, lai Kolleram nāktos apgriezt mašīnu, ja viņš gribētu viņu atkal noķert. Viņa skrēja un māja ar rokām, bet neviens negribēja apturēt. Par laimi, parādījās policijas patruļa..Bet pēc dažām dienām notvertais nolaupītājs jau vaļsirdīgi atzinās....
1986 gada janvāris. Muhameds Sadiks al Tažīrs nesteidzoties pastaigājās pa Londonas ielām.savas mājas virzienā, kad pēkšņi izrādījās četru viņam nepazīstamu tipu ķīlnieks. Jāsaka, ka Tažīrs bija miljardiera, arābu sūtņa Anglijā Muhameda Madi al Tažīra brālis.Nolaupītāji nosprieda, ka droši var prasīt 17,5 miljonus dolāru un pat šaubījās, vai nav par maz paprasījuši. Kamēr tika veiktas pārrunas, Tažīru pieķēdēja pie gultas istabā bez logiem.un iešļircināja viņam kādu stipras iedarbības preprātu. 10 dienas Tažīrs nogulēja piesiets pie gultas un ar aizsietām acīm. Vienpadsmitās dienas rītā viņš pamodās bez acu apsēja. Acu augstumā bija zīmīte, kurā bija rakstīts, ka drīz viņu atbrīvos, bet līdz laimīgajam brīdim viņš nodzivos tikai tad, ja būs kluss kā pele, Tā kā Tažīrs vēl joprojām bija pieķēdēts pie gultas, viņš mēģināja nodoties griestu plaisu pētīšanai- tomēr pacietības viņam pietika tikai pāris stundām. Pēc tam Tažīrs no sirds izlamājās, piecēlās kājās, un devās laukā. Kopā ar visu gultu.Ar šausmīgu rīboņu kopā ar gultu viņš nobrauca lejā pa trepēm, un pa Londonas priekšpilsētas ieliņu vēl joprojām kopā ar gultu dev;as uz kaimiņu māju, kur pieklauvēja pie durvīm un beidzot sagaidīja policistus, kuri viņu atbrīvoja no nolādētās gultas. Sieviete, pie kuras mājas viņš piezvanīja, stāstīja žurnālistiem, ka bijusi neaprakstāmi šokēta, kad pie savām durvīm ieraudzījusi jaunu vīrieti pidžamā ar gultu uz muguras.
Kādā jaukā 1976 gada jūlija dienā trīs bruņoti noziedznieki- Frederiks Vudss, Džeimss Šēnfelds un Ričards Šēnfelds Kalifornijā, Čouhillas pilsētiņā apturēja skolas autobusu un saņēma par ķīlniekiem 26 bērnus un šoferi. Lai mierīgi apspriestos, ko darīt tālāk, un ko darīt ar trīs miljoniem, kurus nolaupītāji cerēja izpurināt no bērnu vecākiem, nolaupītāji pārveda ķīlniekus uz savu furgonu, aizveda uz vientuļu vietu, ieslēdza un atstāja vienus.Eds Rejs (tā sauca autobusa šoferi) bija cilvēks ar saasinātu atbildības sajūtu. Viņš zināja, ka viņam jānogādā bērni drošībā. Rejs sāka pētīt apkārtni- furgonā bija tikai kaudze no 14 matračiem. Un vēl viņš ieraudzīja nelielu lodziņu furgona griestos. Rejs uzrāpās uz matraču kaudzes un ar bērnu palīdzību tika līdz lodziņam. Logs bija aizvērts, un uz tā sakrauti veci akumulatori. Tomēr viņiem izdevās pavērt lodziņu un pamazām izkustināt no vietas akumulatorus. Pēc laiciņa ceļš uz brīvību bija vaļā un drīz vien bērni stāstīja nolaupīšanas piedzīvojumu stāstus vecākiem. Tā kā šoferim izdevās ievērot nolaupītāju mašīnas numuru, viņi drīz vien tika notverti.
2008 gada novembrī New York Times reportieris Deivids Rejs brauca uz Kabulu vākt materiālus savai grāmatai, un tur viņu saņēma gūstā Taleban kustības kaujinieki. Kopā ar Reju gūstā izrādījās viņa šoferis un tulks.Par ķīlnieku atbrīvošanu nolaupītāji prasīja, lai no cietumiem tiktu atbrīvoti visi viņu biedri, vai, sliktākajā gadījumā, lai viņiem izmaksātu desmit miljonu dolāru. Pagāja septiņi mēneši un situācija tā arī nekustējās no vietas. Vadītājam sāka parādīties Stokholmas sindroma simptomi. Happy End kaut kā šai situācijai tā arī nebija paredzams.
2009. gada jūlijā Rejs un viņa biedri izstrādāja glābšanas plānu- tik neticami neprātīgu, ka tulks to nosauca "operācija suicīds". Pirmajā etapā vajadzēja sakūdīt sargus uz kāršu spēli un spēlēt tik ilgi, kamēr viņi piekūst un aizmieg.
Lai cik neticami tas neliktos, plāns izdevās- tiklīdz talibi aizmiga, ķīlnieki ar iepriekš noslēptas virves palīdzību pārrāpās pāri sienai un ķērās pie plāna otrās daļas- bēgt atpakaļ neskatoties. Viņi bēga un bēga, līdz nokļuva līdz Pakistānas bāzei, kur viņus noturēja par teroristiem- nāviniekiem un gandrīz nošāva. Par laimi, pārpratums noskaidrojās, un amerikāņi atgriezās mājās sveiki un veseli.
. Piemaskavas pilsētiņā Balašihā darbojās 14- 16 gadu vecu pusaudžu banda, kura kopā savas darbības laikā aplaupīja un nogalināja 27 cilvēkus. Puiši bija no it kā normālām ģimenēm, labi noauguši, sportiski, uzbruka vienmēr barā. Un tā- patruļas grupa no diviem policistiem sadūrās ar pusaudžu grupu parkā. Viens, ieraudzījis, ka puiši ir bruņoti, metās bēgt, un arī aizbēga, otrs, kaut arī bija bez ieroča, skaļā balsī pavēlēja viņiem nosaukt savus uzvārdus un adreses. Apjukuši, mazgadīgie slepkavas nosauca savus datus, un izklīda. Nākošajā rītā viņus aizturēja. Kā pierādījumi tiesā kalpo arī viņu pašu uzņemtie klipi, kurus viņi ir ievietojuši internetā.