15.gs. izskaņā Eiropu pārņēma šausminoša slimība, kuras laikā cilvēki klīda pa ielām kā dzīvi miroņi...
Renesanses laikmeta zombiji16
705
0
Iedomājoties Renesanses laikmetu, iespējams, uzreiz nāk prātā smalkās drānās tērpti, kopti cilvēki, kuri apbrīno da Vinči, Mikelandželo un citu izcilu tālaika mākslinieku darbus. Bet šī laikmeta realitāte bieži vien bija krietni vien nervus stindzinošāka. Diezin vai kāds kā tālaika cilvēka diezgan bieži sastopamu izskatu iedomājas šādu:
1494. gadā franču armija ielenca Neapoli, bet ielenkums nebija vienīgais, ko franči atnesa Itālijai. Franču karavīri pēkšņi sāka slimot un mirt no neizprotamas un šausmīgas slimības. Drīz vien Renesanses laikmeta Eiropu pārņēma sifiliss. Ņemot vērā, ka tā bija pilnīgi jauna un iepriekš nepieredzēta slimība, tālaika cilvēkiem nebija pieejama īpaša medicīna vai aizsardzība pret to. Pirmajos slimības izplatīšanās gados pirms pāriešanas nedaudz mierīgākās izpausmēs sifiliss parādīja sevi visšausmīgākajā un nāvējošākajā veidā, kāds vien iedomājams. Cilvēki, kuri cieta no šīs slimības, tās beigu stadijā drīzāk atgādināja dzīvus miroņus, kuru ķermeņi burtiski sapuva, cilvēkam esot vēl dzīvam, neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai stāvokļa sabiedrībā.
Sekojošo stāstījumu 1519. gadā sniedzis Ulrihs fon Hatons, sifilisa slimnieks:
‘’…izveidojās ozolzīles lieluma augoņi, no kuriem ārā spiedās duļķains, nepanesami smakojošs šķidrums. Augoņi bija tumši zaļā krāsā, un radīja nepanesamas sāpes, kad šķita, ka miesai ir pielaista uguns. ‘’
Bieži vien čūlas veidojās uz sejas. Slimnieku lūpas un deguns tika burtiski sagrauzti no iekšpuses līdz kaulam, atstājot tā vietā vien čūlainu un augoņainu veidojumu. Tāds pats liktenis varēja piemeklēt jebkuru ķermeņa daļu. 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā ielās sastapt neskaitāmus cilvēkus, kuri nevienam nevajadzīgi klaiņoja apkārt bez rokām, kājām, acīm vai deguna, bija ierasta prakse. Ļaunākais šajā slimībā bija fakts, ka slimnieka ciešanas turpinājās vairākus mēnešus, no slimnieku telpām nāca sāpju agonijas kliedzieni, bet neviens nebija spējīgs palīdzēt mazināt sāpes, atlika vien bezspēcīgi gaidīt slimnieka nāvi
Tā kā sifilisa sakropļotie deguni šajā laikā bija diezgan ierasta nelaime, nereti cilvēki vērsās pie ārstiem, lai tie palīdz apslēpt viņu sejas deformācijas. Plaši pazīstams ar savām ķirurģiskajām spējām tolaik bija itāļu ķirurgs Gaspare Tagliakozi. Kamēr citu ārstu metodes aprobežojās ar no sudraba vai zelta veidotām protēzēm, Tagliakozi ieviesa jaunu metodi, kurā deguna atjaunošanai tika izmantota miesa no slimnieka augšdelma.
Lai gan sifiliss vēl joprojām tiek uzskatīts par ļoti nepatīkamu un bīstamu seksuāli transmisīvu slimību, mūsdienās tā izpausmes ir nesalīdzināmi mērenākas, turklāt ievērojami attīstījušās arī slimības ārstēšanas iespējas. Šausmu ainas, bailes un neizbēgamas nāves spriedums, ko sifiliss sabiedrībā izraisīja 15. gadsimta izskaņā un 16. gadsimta sākumā slimības izplatības pirmajos gados nav un diezin vai jebkad vēl tiks pieredzēts.
Tev patiks šie raksti
