Salas var būt tik dažādas kā cilvēki, ko sastopam pa ceļam. Ir tādas, kur visa pasaule šķiet saspiesta saujā – mikrosalas, kur pat atrast veikalu ir kā meklēt apslēptu dārgumu. Tad ir vidēja lieluma salas, kur izveidojusies maza kopiena, bet vēl joprojām jūtams džungļu klātbūtne un tā nekurienes sajūta, kur tūristi vēl nav sabraukuši kā skudras uz kūku. Un tad – ir lielās salas. Tādas, kas atgādina stratēģijas spēles karti: lielveikali, kinoteātri, koncertzāles, šoseijas, luksafori... pilsēta, kas peld okeānā bez tiltiem uz sauszemi.
Pēc ilga laika prom no burzmas, prom no cilvēkiem, rodas dabiska vēlme atgriezties pie civilizācijas, kaut vai tikai uz brīdi – lai atkal iemīlētos tajos klusajos brīžos, kad esi viens.