Mans pirmais ceļojums cauri Āzijai ilga apmēram divus mēnešus - Reālajā pasaulē.
Manā pasaulē – tas bija vismaz trīs līdz pieci mēneši, jo katra diena bija tik intensīva, pilna ar piedzīvojumiem un kulturšoku līdz maksimumam.
Laiks plūda citādi. Maniem kolēģiem (nu jau bijušajiem) šķita, ka esmu bijis prom tikai kādu mēnesi. Bet man – tas bija ceļojums laikā un telpā.
Un tajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Darbs no 9 līdz 17? Tas nav man.
Turpmāk gribu pārziemot Āzijā.
Man patiešām ļoti patika klaiņot pa Hanojas ielām. Ar ekstāzi atceros šo sajūtu un vēlētos atgriezties kaut vai tikai dēļ tās vien.
Jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz ielu, šķērsielu un caurstaigājamu pagalmu ir šajā pilsētā.
Klaiņojot pa tiem, vienmēr saglabāju vēsu prātu — izskatījos tā, it kā zinātu, kur eju, un ka man ir mērķis. Vietējie uz mani skatījās ar tādu skatienu, it kā domātu: “Hei, tas ir baltais… pag, kā viņš mūs atrada?”
Un pēc vairākām stundām... attapos. Neviena cita tūrista apkārt. Un jā — esmu tieši tur, kur man jābūt.
Apciemoju vietējo tirgu, kur iegādājos ēdamo līdzi savam nākamajam ceļojuma posmam.
Biju maksimāli pārsteigts par to, cik lēti tirgū maksāja banāni. Tiešām – neticami lēti.
Šādā vilcienā es vēl nekad nebiju braucis. Man bija sēdvieta pašā vagona galā, no kurienes varēju vērot visu, kas tajā notiek.
Zem mana krēsla – divi sunīši kartona kastēs, kas ik pa pāris stundām iežēlīgi iesmilkstēja. Tikai naktī sapratu, kas vispār notiek.
Miegs bija caurāks par bomža zeķi.
Logi visu laiku vaļā, caurvējš ar dažādu — bieži vien pavisam dīvainu — aromātu maisījumu.
Daži no tikko iekāpušajiem braucējiem nebija traucēti aurot nakts vidū, jo – redz – kāds bija nolicis savas mantas viņu vietā virs galvas.
Citiem, šķiet, netraucēja arī gulēt uz grīdas. Tāds bija brauciens.
Es biju tas “plugs” visiem, kas vēlējās uzlādēt telefonu. Man bija pagarinātājs — un tas nozīmē, ka vienas rozetes vietā varēja iespraust piecus lādētājus.
Bez liekas čīkstēšanas vai naudas prasīšanas ļāvu visiem lādēt par brīvu. Tā teikt — kopienas labā.
Skati, kas pavērās caur vilciena logu, bija pasakaini un krāsaini.
Zaļi rīsu lauki, palmas, mazi ciemati ar vecām mājiņām – tas viss slīdēja garām kā lēna filma.
Pa laikam redzēju bērnus, kas no pagalmiem māja vilcienam, vai cilvēkus uz mopēdiem, kas brauca pa lauku ceļiem.
Tāds mierīgs, vienmuļš, bet tajā pašā laikā fascinējošs skats, kurā varēja iestrēgt stundām.
Šos kadrus noķēru ar čuju. Atceros, ka kaut kur šeit drīz jābūt tam lieliskajam pagriezienam gar kalnu, kur var redzēt visu vilcienu — domāju, jāuzmet acs… un tieši tajā brīdī mēs braucām!
Vilciens līkumā — tilts, krauja, lejā jūra. Elpu aizraujošs skats, ko noteikti bija vērts iemūžināt.
