Čečenija. „Dižo Vaina*u zemes” 1. daļa: Groznija.44

Vēsturnieku aprindās vainahi bieži tiek uzskatīti par vienu no senākajām  tautu grupām pasaulē un iespējams  tā ir pati senākā Kaukāza kalnos. Pilnīgas skaidrības par vainahu izcelsmi šodien īsti vēl nav. Vienā no hipotēzēm tiek pieņemts, ka vainahu priekšteči Kaukāzā ieradušies no Austrumāzijas (mūsdienu Ķīnas teritorijas). Šo hipotēzi stiprina fakts, ka vainahu valoda ietilpst  tā saucamajā dene-kaukāziešu, jeb citādi sakot sino-kaukāziešu valodu grupā un tās  izcelsmes vieta visticamāk esot mūsdienu Ķīnas teritorija. Lai nu kā tur būtu viens ir skaidrs. Laika gaitā savu ietekmi uz vainahiem (čečēniem un ingušiem) ir atstājuši arī citu tautu pārstāvji, kuri dzīvoja kaimiņos vai ieradās Kaukāzā kā iekarotāji.

Viennoīmīgi ir skaidrs arī tas, ka Čečenijas un vainahu vēsture ir cieši saistīta ar nepārtrauktu cīņu pret svešzemju ienaidniekiem kuri centās pakļaut Kaukāza kalnu tautas. Vainahiem vairāk kā 1000 gadus ir nācies aizstavēties pret tādiem iekarotājiem, kā romiešiem, persiešiem, arābu kalifiem, hazāru kaganātu, Turku- osmāņu un Krievijas  impērijām.

Agrīnie patstāvīgie valstiskie veidojumi Ziemeļkaukāzā, tajā skaitā vainahu apdzīvotajās teritorijās, izveidojās IV-XII g.s. Sākotnēji Čečenijas un Dagestānas kalnos pastāvēja tā saucamā Serīras  karaliste. Vēlāk daļa no Čečenijas un Ingušija tika iekļauta agrīnās feodālās valsts  Alānijas sastāvā. Sekojoši Alānijas zemes nonāca Hazāru kaganāta valdījumā. Šajā laika periodā vainahi kopā ar citām Kaukāza mazajām tautām vairākkārt mēģināja izveidot arī patstāvīgas valstis. Kādu īsu brīdi pastāv vainahu valstisks veidojums Dzurdzukija. Tomēr  īsti līdz galam spēcīga vainahu valsts tad arī netika izveidota. Tajā pat laikā īstu kontroli pār pašiem vainahiem nespēja iegūt arī citi. Nenoliedzami arī ir tas, ka vainahi ņēma nopietnu dalību iepriekš minēto valstu, kā arī viduslaiku Gruzijas politiskajā un saimnieciskajā  dzīvē.

Čečenu un ingušu, kā nāciju veidošanās process  bija ļoti sarežģīts. XIII-XIV g.s. Kaukāzs tiek pakļauts tatāru mongoļu uzbrukumiem, kā rezultātā čečēni un inguši bija spiesti pamest līdzenumus gar Terekas un Sunžas upēm, un tie apmetās kalnu reģionos. Turpmāk Kaukāza kalni ne vienu reizi vien būs tie, kas pasargās vainahu tautas no iekarotājiem.

 XIV g.s. beigās Tamerlana karaspēkam izdodas pakļaut Čečenijas un Dagestānas teritorijā esošo Semsimas valsti. Tam seko ilgstošs pagrimuma periods, kura laikā vainahu tautas cieš vislielākos zaudējumus, gan materiālajā, gan kultūras jomā. Tikai pēc Zelata Ordas sabrukuma vainahiem rodas iespēja atgriezties līdzenumos un atsākt tur saimniecisko darbību. Pēc verdzības svešzemju iekarotājiem un to ieceltiem vitējiem feodāļiem vainahi vairs nepieņēma ideju par pakļaušanos jebkādai vienotai valsts varai. Vienotas feodālas valsts vietā vainahu zemēs attīstījas brīvo kopienu tradīcijas kurās personisko brīvību ierobežoja tikai stingri adata (dzimtu-teipu) iekšējie kārtības noteikumi. Tadējādi ilgstošu laiku čečenu apdzīvotajās teritorijās netika izveidoti nekādi visaptveroši valstiski veidojumi.

Vainahu individualisms un brīvības kults tik tālu nostiprinājās, ka drīzumā tas sāka radīt problēmas. Patiesībā šie procesi  neveicināja vainahu tautu konsolidāciju. Tieši pretēji, sākās nesaskaņas starp dažādām vainahu ģimenēm un klaniem. Beigu beigās izveidojās paradoksāla situācija, kad gadījumos, ja radās nepieciešamība veidot kādas kopīgas intitūcijas vainahi baidījās, ka kāds no viņu vides varetu tikt pie pārāk lielas varas! Tādēļ itin bieži dažādās vienotās struktūrās vara tika nodota svešiniekiem, piemēram kumiku vai kabardīniešu pārstāvjiem. Turpmāk  šāda notikumu attīstība radīs daudz problēmu, bet par tām pastāstīšu velāk, kad dosimies kalnos un stāstīšu par tā saucamajiem Kaukāza kariem.

Tagad seko etnogrāfiskās zāles apskate. Teikšū godīgi, ka šī manā skatījumā ir visinteresantākā zāle muzejā, jo šeit ir visvairāk eksponātu. Te arī vēlos piebilst, ka pārējās muzeja zālēs vēl ir ļoti daudz brīvu vietu, kur iespējams ekspozīciju papildināt. Kāpēc tās vēl nav aizpildītas? Te jāatgādina, ka pēdējo Čečenijas karu gaitā bijušo muzeju un dažādu kultūras iestāžu vēsturiskie krājumi gandrīz pilnībā tika izlaupītu vai iznīcināti. Tagad šī muzeja fondi var teikt, tiek veidoti pilnīgi no jauna. Patiesībā muzeja darbinieki ir priecīgi par katru jaunu eksponātu, kas nonāk viņu rīcībā un Čečenijas ļāudis esot visai atsaucīgi, un bieži dāvina muzejam dāžādas vērtīgas lietas.

Turpinot muzeja apskati Aslanbeks man pastāsta par vainahu kultūras un sadzīves tradīcijām. Piemēram par čečenu apģērbu un tā neatņemamām sastāvdaļām. Protams ka tādas sastāvdaļas ir dažādas jostas un makstis ieroču nēsāšanai, un  kabatiņas munīcijas glabāšanai.