Čečenija. „Dižo Vaina*u zemes” 1. daļa: Groznija.44

Šij šašliku ielai esot īpaša vēsture. Izradās ka pēdējo nežēlīgo karu gaitā tieši šajā privātmāju rajonā, ap Ziemeļu ielu, kaujas un sadursmes esot noritējušas visretāk. Tādēļ visi kuri vēlējušies baudīt kaut nedaudz miera, vakaros devās šurp, pulcējās bariņos un apsprieda pēdējos notikumus. Protams, ka neatņemama šo saietu sastāvdaļa bija gaļas cepšana. Tā nu pakāpeniski iegājās, ka bez maz vai katrā šī rajona pagalmā tika cepti šašliki. Kad aktīvā karadarbība beidzās tradīcija doties šurpu nemazinājās. Tieši pretēji, kad ļaudis jau tika pie pastāvīgiem ienākumiem tie vēl biežāk sāka apmeklēt šo rajonu. Tagad šeit katrā mājas pagalma ir izveidota lielāka, vai mazāka šašliku ceptuvīte, vai pat kafejnīcas ar individuālām istabiņām. Tātad šeit, norobežojoties no pārējās publikas, iespējams mierīgi apspriest biznesa un dažādas sadzīviskas lietas.

Tiek uzskatīts, ka tieši šeit ceptie šašliki ir visgardākie Groznijā. Tagad mēs to arī pārbaudīsim, vai tā patiešām ir. Pasūtam jēra gaļas šašliku, kurš burtiski turpat tiek likts uz uguns. Vēl tikai dzērieni. Šeit Čečēnijā iespējams nobaudīt visai interesantu bumbieru limonādi, kura no dabīgas sulas tiek ražota kādā no vietējiem uzņēmumiem. Ak jā, vēl jāpiebilst, ka alkohols šeit nav pieejams. Patiesībā nopirkt alkoholu Čečenijā tā ir liela problēma, jo piemēram Groznijā esot tikai četri veikali kur to iespējams izdarīt un arī tas iespējams tikai no pulkstens 8.00 rītā līdz pulkstens 10.00 rītā! Jā, jā nekļūdījos! Tieši tā, tikai divas stundas no rīta. Vienīgā iespēja tikt pie alkohola citā laikā ir doties uz kādu no šikajām viesnīcām, kur tas pieejams bārā, bet jau par salīdzinoši astronomiskām cenām.

Beidzot galdā tiek likts mums pagatavotais šašliks un lēnā garā nesteidzoties baudot to varam apspriest turpmākos ceļojuma plānus. Magomeds izstāsta, ko darīsim turpmākajās dienās un kurp dosimies. Pēc ceļojuma plāna iztirzāšanas jau pārejam uz citām tēmām, tādām kā Čečenijas vēsture, kultūra un tradīcijas. Protams aprunājamies arī par ikdienišķām lietām kas saistītas ar sadzīvi un sabiedrību. Daudz informācijas no šovakar apspriestā un jauni uzzinātā izmantošu turpmāk rakstot stāstu, bet tagad laiks doties uz viesnīcu.

1.        Pirmā maija rīts Groznijā.

Otrā diena Groznijā. Šorīt pamožos diezgan laicīgi, bet pirms sliešanās augšā nedaudz pavāļājos gultā un paskatos ko rāda TV. Šodien izrādās ir 1. maijs, kurš Krievijā vēl jo projām ir tā saucamā darbaļaužu svētku diena. Attiecīgi visos TV kanālos (visi ir Krievijas TV kanāli) senu padomju laiku tradīciju stilā tiek demonstrētas reportāžas par gatavošanos svētku gājieniem. Viens no diviem Čečenijas TV kanāliem „TV Groznij” arī ziņo, ka šodien Groznijā notiks 1. maja demonstrācija un mītiņš. Savukārt otrs Čečenijas TV kanāls visu laiku raida tikai musulmaņu lūgšanās rituālus.

Vakar vakarā ar Magomedu sarunāju, ka šorīt pilsētu apskatīšu bez gida palīdzības un ap pusdienlaiku satiksimies pie viesnīcs Grozny Ciy. Tagad pēc vieglām brokastīm pametu viesnīcu un dodos rīta pastaigā pa pilsētu. Tā kā mana viesnīca atrodas ne gluži centrā, nāksies kādu gabaliņu pastaigāties.

Tā nu dodos centra virzienā, kur pie netālu esošā krustojuma vakar pamanīju pieminekli pie kura sākas viena no maģistrālajām Groznijas ielām. Pēc pāris simtiem metru pamanu, ka no vienas šķērsielas plūst ļaužu straume un tā virzās šī pieminekļa virzienā. Izrādās tas ir jau no rīta televīzijā solītais 1. maja svētku gājiens! Līdzīgi kā mēs kādreiz padomju laikos, ar plakātiem, karogiem un piepūstiem baloniņiem, ļāudis šeit joprojām dodas uz tā saucamo Slavas aleju, kur notiks „Groznijas darbaļaužu mītiņš”. Jāsaka gan, ka pūlī esošie ļaudis visai laimīgi neizskatās. Šķiet vienīgā labā vēsts priekš viņiemir tas, ka šodien ir lieka brīvdiena un pēc mītiņa visi varēs doties mājās atpūsties.

Tepat jau ejot vienā virzienā ar pūli nonākam līdz piemineklim. Izrādās, ka šis piemineklis esot veltīts tautu draudzībai un tajā esot attēlotas trīs vīru- čečēņa, inguša un krieva figūras. Te pamanu, ka liela daļa gājiena dalībnieku atdalās no pārējiem un cenšas nolavīties pirms kolonna nonāk parkā, kur uzstādītas tribīnes. Arī es pagriežos pa labi un nu jau dodos pa plašu prospektu. Aiz stūra pamanu skolu pie kuras ir sapulcējušies skolnieki. Acīmredzot arī viņiem tūlīt būs jādodas uz mītiņu. Skolotājas steidz izdalīt plakātus, balonus un karodziņus. Tepat uz stūra arī pamanu uzrakstu kas liecina, ka esmu nonācis uz Putina vārdā nosauktā prospekta.

Tālumā jau redzami Groznijas centrā esošās daudzstāvu mājas. Turp pa šo Putina prospektu nesteidzoties arī  virzos. Pa ceļam uz centru  mani uzrunā pāris jaunieši kuri acīmredot ir pamukuši no 1. maija  pasākuma parkā. Vārds pa vārdam, no kurienes esmu u.t.t. Saku, ka no Latvijas. Tas izraisa lielu interesi manos ceļa biedros. Jaunieši jautā, ko es domāju par Grozniju un Čečeniju? Saku ka patīk un esmu pārsteigts par to, ka pilsēta tik īsā laikā pēc kara ir atkopusies. Tad ar nelielu ironiju jautāju viņiem, ko viņi domā par to kas šodien notiek? Kapēc šis prospekts nosaukts Putina vārdā, kāpēc šur tur uz sienām tiek uzstādīti Putina portreti un ko par to viņi domā? Jaunieši kļūst atklāti un saka, ka uz pasākumu viņi ir spiesti doties piespiedu kārtā. Ja neieradīšoties tad varot rasties problēmas skolā, darbavietā u.t.t. Viņi esot paspējuši atzīmeties, bet pa ceļam notinušies, jo mītiņa laukumā parkā tā pat neviens vairs nevarēšot nofiksēt, kuri tur atrodas un kuri nē. Jā, man tas atgādina mūsu jaunības laikus jau senajā Padomju Savienībā! Uz jautājumu par portretiem un Putinu jaunieši smejoties atbild, ka tas nav uz mūžīgiem laikiem un agri vai vēlu pienāks brīdis, kad šos portretus varēs viegli nomainīt pret citiem.

Čečēnijas republikas nacionālais muzejs un īss vainahu senās vēstures apskats.

 Tā nu pļāpājot nonākam līdz ielu krustojumam pie kura atrodas Čečenijas republikas nacionālais muzejs, un tā apmeklējums jau ir iekļauts manos plānos. Atvados no ceļabiedriem un dodos muzeja ieejas durvju virzienā. Te nu izrādās, ka muzejs tiks atvērts pulkstens desmitos un līdz tam vēl jāgaida 45 minūtes.

Nu nekas! Izmetīšu nelielu loku pa blakus esošajiem kvartāliem un sameklēšu kādu kafejnīcu kurā iztukšot kādu tasi tējas.