Labdien! Pirms pusotra mēneša pabiju Kaukāza kalnos, jeb precīzāk sakot trīs Ziemeļakaukāza republikās: Čečenijā, Ingušijā un Ziemeļosetijā (Alānijā). Kāpēc devos tieši turp? Biju ļoti daudz lasījis par dižo vainahu tautām un viņu varonīgajām cīņām pret iekarotājiem, kā arī pēdējo 20 gadu notikumu karuselis (kari) Ziemeļkaukāzā un tā neviennozīmīgā interpretācija presē, un masu medijos mani uzkurināja. Tādēļ nolēmu doties turp un visu cik iespējams apskatīties, un izpētīt klātienē. Zinu ka lielajai daļai ļaužu Čečenija un Ziemeļkaukāza republikas vēl joprojām asociējas ar terorismu un lielā mērā arī tas saistīts ar masu mēdiju tendenciozu notikumu izklāstu. Kā dzīvo un kā izskatās Čečenijā un Ingušijā, par to arī centīšos pastāstīt un pēc tam varēsiet izdarīt secinājumus vai manis stāstītais sakrīt ar to, ko jūs esat lasījuši presē vai skatījušies televīzijā.
Čečenija. „Dižo Vaina*u zemes” 1. daļa: Groznija.44
Plānoju ka stāsts satāvēs no 5 daļām, no kurām trijās stāstīšu par redzēto Čečenijā, bet divās par redzēto Ingušijā. Tadējādi sākšu ar stāstu par Čečenijas galvaspilsētu Grozniju.
Ceļš līdz Groznijai.
Savu ceļojumu sāku ar lidojumu no Londonas uz Maskavu un tā kā nebija iespējams sastiķēt lidojumu uz Grozniju tajā pašā dienā man nācās vienu nakti pavadīt Maskavā. No Maskavas lidostas Domoģedovo devos uz viesnīcu pilsētā un vakarā nolēmu pastaigāt pa tās centru. Tā arī izdarīju. Izmetu loku gar kremli un šķērsoju Sarkano laukumu. Protams, ka šeit esmu bijis vairākkārt tādēļ ar muzeju un arhitektūras brīnumu apskati neaizrāvos.
Sarkanajā laukumā notika vērienīgi gatavošanās darbi uzvaras parādei. Šim nolūkam pat Ļeņina mauzoleju apkrāvuši ar sastatnēm tā, ka to tik pat kā nav iespējams redzēt! Visur stāv auto pacēlāji un dažādas ierīces, kuras aizsedz skatu uz laukuma arhitektūras un vēstures vērtībām. Tātad tiem tūristiem, kas šodien un tuvāko divu nedēļu laikā ieradīsies šeit lai apskatītos kremli un Sarkano laukumu nāksies vilties.
Tālāk dodos lejup pa tā saucamo Vsiļevskij spusk un nonāku uz tilta -Moskvoreckij most (Большой Москворецкий мост). Ja teikšu, ka nonācu te nejauši, tad būšu samelojis. Patiesībā gribēju redzēt vietu, kur pavisam nesen tika nogalināts viens no Krievijas opozīcijas kustību līderiem -Boriss Ņemcovs. Par šo notikumu masu mēdijos atkal izskanēja viedoklis, ka šīs slepkavības pavedieni vedot uz Čečeniju. Tam ticēt vai nē, ir grūti pateikt, jo pēdējos gados vairākās politiskās slepkavībās Krievijā, apzināti vai neapzināti, tiek vainoti kādi mistiski spēki Čečenijā.
Tā kā man vēl atlicis nedaudz laika paspēju ar metro aizbraukt uz vēl vienu vietu, kura saistīta ar negtīvu informāciju par čečeniem. Tas ir teātris Dubrovkā (Театр на Дубровке), kurā 2002. gada 23. oktobrī notika viens no lielākajiem terora aktiem Krievijā, kuru arī it kā organizēja teroristi no Čečenijas. Šo notikumu gaitā par ķīlniekiem teātra izrādes laikā tika sagūstīti vairāk kā 900 skatītāju, aktieru un teātra darbinieku. Gala rezultātā ķīlnieku atbrīvošanas operācijas rezultātā bojā gāja 173 cilvēki un vairāki simti vēlāk kļuva par invalīdiem. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka gandrīz visi šie ļaudis gāja bojā jau pēc operācijas nevis no teroristu rokas, bet gan saindējoties ar īpašu gāzi, kuru speciālās vienības pielietoja šīs atbrīvošanas operācijas gaitā. Protams, ka mans mērķis nav apzināti meklēt ko negatīvu, bet ir mēģināt izprast iemeslus kāpēc šādas lietas notika un kas tad īsti ir galvenais vaininieks šo notikumu ķēdē. Varbūt vairāk ko uzzināšu pavisam drīz, kad jau būšu Čečenijā?
Dodos uz viesnīcu, bet nākamajā dienā jau uz Vnukovas lidostu no kuras izlido mana lidmašīna. Patiesībā uz Grozniju no Maskavas ir iespējams aizlidot ar divām avio sabiedrībām un tās ir: Grozny avia un RusLine. Jāsaka ka mana izvēle uzreiz krita uz Grozny Avia, jo tā kā nekā ir Čečenijas aviosabiedrība, bet pie visas šīs eksotias vēl vēlējos lidot ar lidmašīnu Jak42, kuras nupat vairs tik pat kā nav satopamas. Atceros ka ar tādu pēdējo reizi lidoju vēl padomju laikos, pagājušā g.s. astoņdesmitajos gados.
Lidojums izvērtās visai interesants! Lidmašīna pat bez gaisa bedrēm gandrīz visa lidojuma garumā ļodzījās un šūpojās kā tāds Alladina lidojošais paklājs. Arī ar sēdēšanas telpu bija problēmas. Patiesībā šķiet, ka lielākas problēmas bija nevis man, bet gan maniem abiem blakus sēdošajiem dagestāņu ceļabiedriem. Īsi sakot ļoti šaurs! Ceļabiedri tomēr respektēja manus izmērus un viss bija kārtībā. Vēl jo vairāk mums pat izraisījās ļoti interesanta diskusija par Kaukāzu, Čečeniju, bet vairāk gan par to kas notiek Dagestānā. Sākumā runājām par vispārīgām tēmām, bet pēc tam uzmanīgi taustoties abi kolēģi pakāpeniski pārgāja arī uz sāpīgām politiskām tēmām, kuras saistītas ar Krievijas politiku Ziemeļkaukāza republikās. Galu galā no manis pa labi sēdošais Krievijas dižās naftas kompānijas Rossņefķ darbinieks vārdā Aslans sāka tā kritizēt valsts politku, pielietojot asākus vārdus, ka pretējā solā sēdošā korpulentā dāma, ar milzīgu georga lenti ap kaklu un frizūru kura atgādina pareizticīgās baznīcas kupolus, gandrīz noģība aiz dusmām!
Pēc nepilnu trīs stundu lidojuma nosēžamies Groznijas lidostā. Pie uzgaidāmās zāles durvīm mani sagaida Magomeds, kurš turpmāk būs mans gids pa Čečenijas Republiku. Iepriekš sarakstes gaitā sapratu, ka pa Čečeniju ceļošu kopā ar divām maskaviešu kompānijām, divās apvidus automašīnās. Tagad uzzinu pārsteidzošu jaunumu, ka sakarā ar to, ka pirms pāris nedēļām Čečenijas kaimiņu republikā Dagestānā notikusi kontrteroristiskā operācija ar ieroču pielietošanu, vieni no plānotajiem Maskavas kolēģiem esot nobijušies un atcēluši savu ceļojumu uz Čečeniju . Otri savukārt ceļojumu atcēla burtiski pirms divām dienām pamatojot to ar finansiālām problēmām, kuras radušās sakarā ar ekonomisko krīzi Krievijā. Tādējādi es esmu vienīgais plānotās grupas pārstāvis kurš ieradies Čečenijā. Magomeds gan nomierina mani, ka viss noritēs kā plānots un viņš mani vadās, kā individuālo tūristu. Papildus maksa par to netikšot iekasēta, vienīgais mēs nebrauksim ar apvidus auto, kā tas bija plānots, bet gan ar Magomeda žigulīti. Nu neko darīt! Kā nu ir, tā ir!
Pametam Groznijas lidostu un dodamies uz pilsētu. Vispirms dodamies uz viesnīcu, kur varēšu atstāt somas un pieņemt dušu, pēc kā dosimies nelielā ekskursijā pa naksnīgo Grozniju. Jau pie pašas lidostas slejas pirmā mošeja kura liek atgādināt, ka esam nonākuši zemē, kurā islāma ticībai ir prioritāra loma un par šo tēmu mēs vēl parunāsim stāsta gaitā.
Vakars Groznijā.
Sāk jau krēslot, bet pa ceļām vēl pamanu, ka šeit ir krietni tīrāks kā Maskavā! Atkritumi gar ceļa malām nemētājās. Grausti tik pat kā nerēgojas.
Pēc kāda gabaliņa parādās tirdzniecības kvartāls kurā notiek īsta rosība. Veikali un darbnīcas gar ielas malu atagādina kaut ko no Turcijā redzētā un aina pavisam atšķirās no tās ko var redzēt tipiskās Krievijas industriālajās pilsētās. Seko neliela pauze viesnīcā, kur saņemu savu nummuriņu un atstāju mantību. Pa to brīdi ir satumsis un mēs varam doties uz Groznijas centru.
Goroznijas iedzīvotāji tagat esot ļoti lepni par savu pilsētu un tādēļ to cenšoties parādīt ikvienam viesim. Īpaša esot nakts pastaiga pa pilsētu. Un patiešām Groznija naktīs izskatās vareni. Visas pilsētas centrālās ielas ir izgaismotas un lielākā daļa ēku aprīkotas ar īpašu dekoratīvu apgaismojumu. Arī visas mošejas ir izgaismotas. Centrā pabraucam garām vienai no tām, bet pavisam drīz tajā atgrizīsimies.
