Jāsaka gan, ka esmu nedaudz pārsteigts, ka salīdzinoši tik īsā laikā pēc kara liela daļa pilsētas ēku ir atjaunotas. Protams, liela daļa ēku ir arī izzudušas, jeb precīzāk sakot to atliekas tika demontētas.
Savukārt daudzviet nojaukto ēku vietā ir uzbūvētas jaunas ēkas. Uz šī prospekta, atjaunošanas darbu gaitā, pilsētas varas iestādes ir pacentušās tā, lai vairākas ēkas iespēju robežās tiktu atjaunotas vēsturiskajā izskatā.
Šeit ir pat tādas ēkas, kuras ir uzbūvētas no jauna, bet izskatās gandrīz precīzi tā pat kā tās izskatījās pirms kara.
Vēl ko pamanu? Lielākā daļa koku un krūmu, parkos, skvēros un bulvāros, ir jauni un salīdzinoši nesen stādīti. Zinu arī to, ka pirms pēdējiem kariem Groznija esot bijusi slavena, kā viena no zaļākajām lielpilsētām Ziemeļkaukāzā, bet kara laikā pilsēta gandrīz pilnībā zaudēja savu bagātīgo zaļo rotu. Kāpēc tā?
Lieta tāda, ka kara laikā, kad Groznijā notika ielu kaujas un tā tika pakļauta aviācijas uzlidojumiem, iedzīvotājiem nebija iespējams iegūt kurināmo ārpus pilsētas. Vienīgais kurināmais materiāls tādā situācijā bija tikai malka un uz to brīdi kā tāda tika izmantotas sagrauto ēku koka konstrukcijas. Savukārt kad tās tika nokurinātas Groznijas iedzīvotājiem, lai izdzīvotu nācās nocirst lielo daļu parkos, skvēros un dārzos augošo koku. Tāpat liela daļa koku gāja bojā arī no lādiņu sprādzieniem un to izraisītā uguns.
Šodien Groznija lielākā vai mazākā mērā ir atguvusi savu zaļo rotu. Šeit ir atjaunoti un izveidoti vairāki parki, un skvēri. Arī paši pilsētas iedzīvotāji ir atjaunojuši dārzus un savus pagalmus, kuros atkal kuplo gan augļukoki, gan dekoratīvie stādījumi. Tāpat kā pilsētas zaļā rota arī paši ļaudis lielākoties ir atguvušies un atbrīvojušies no kara nomāktības. Uz ielām redzu daudz jauniešu, kuri ir dzīvespriecīgi un jautri. Acīmredzot jau ir izauguši tie, kuri karu nav redzējuši vai maz no tā ko atceras. Kā nekā jau ir pagājuši vairāk kā 10 gadi kopš šeit nopietnā karadarbība ir beigusies.
Ejot pa Putina prospektu nonāku līdz ļoti plašam laukumam aiz kura atrodas jau vakar vakarā apskatītā mošeja-„Čečenijas sirds. Faktiski tieši šī laukuma vietā pirms kara atradās lielākā daļa toreizējās Čečenijas un Ingušijas APSR (autonomā padomju sociālistiskā republika) administratīvās celtnes.
Kara laikā tieši šie kvartāli cieta vissmagāk. Gandrīz visas ēkas šeit tika pilnībā sagrautas un šodien šajā vietā plešas šis laukums, un atrodas jau pieminētā mošeja un parks ap to.
Pirms kara šeit, tā saucamajā Zaļajā kvartalā jeb skvērā, atradās Čečenijas pirmā prezidenta Džohara Dudajeva administrācijas ēka (pils). Tagad šī ēka ir izzudusi pilnībā, toties pats zaļais kvartāls (skvērs) jo projām pastāv. Uz to es tagad arī dodos, jo tajā atrodas viens no maniem apskatei ieplanotajiem objektiem.
Nesaderīgie memoriāli.
2008. gadā Zaļajā skvērā Krievijas varas iestādes uzstādīja pieminekli prokrieviskajam pēckara Čečenijas prezidentam Ahmatam Kadirovam. Pāris gadus vēlāk, it kā pēc Kadirovu ģimenes lūguma kurš tika saistīts ar islāma tradīcijām, šis piemineklis tika demontēts.
Vēlāk šajā vietā tapa memoriāls kurš tika veltīts Čečenijas karos kritušajiem iekšlietu struktūru darbiniekiem.
Tas patiešām tā arī ir! Maskava tērē milzu līdzekļus lai padarītu čečenus lojālus, bet šis pasākums viņai ir neefektīvs. Čečeni Krievijas ierēdņu priekšā taisās glaimīgi un pakļāvīgi, pieņem visu kas iespējams, bet tikko maskavas kungi pagriež muguru, tā viss notiks pēc čečēnu prāta. Un vispār! Mans viedoklisir, ka Maskavai ir pienākums maksāt par to, ko viņas imperiālistiskie rīkļurāvēji Čečenijā pastrādāja! Viņiem vēl 100 gadus būtu jāmaksā kontribūcijas, par pedējo divu karu laikā, vairāk kā 200 000 nogalinātajiem un tik pat daudz sakropļotajiem čečēniem. Tāpat būtu jāmaksā par pēdējo 300 gadu genocīdu pret čečenu tautu, ko Krievijas impērija (dažādās tās formās: PSRS, KF, Cariskā Kriev.) piekopa.
Šis ir vienīgais tāds reāli garais, sakarīgais un tik tiešām interesantākais raksts, kas ir redzēts spokos. Baigie ++ no manis! 
Paldies par aizraujošu rakstu, izlasīju vienā elpas vilcienā. Vēlu veiksmi turpmākajos ceļojumos un gaidīšu nākošos rakstus.
Šij tēmai es vēl pieskaršos nākamajā stāsta daļā, bet pasteidzoties uz priekšu varu jums pateikt, ka man vēl īsti nav skaidrs, kurš tad pēdējos karos ir uzvarējis! Man pat šķiet, ka Krievija tagad "mīļā miera" un Putina reitnga labā ir gatava Čečenijai maksāt iespaidīgas kontribūcijas par uzvarēto-zaudeto karu!
Ir tāds plāns! Apceļot visas Ziemeļkaukāza republikas, bet tam vajag daudz laika un vienā piegājienā to nevar izdarīt.
Sāku lasīt rakstu, uzreiz sapratu, ka tas ir vīrietis, kurš brauca uz Doņeckas apgabalu, lai lūkotos, kas tur patiesībā notika. Paskatījos šī raksta bildes - tiešām, uzminēju!
Paldies par rakstu! Ļoti cienu šadus raksta autorus.
Ir daudz cilvēku, kas vienkārši aizbrauc uz populārajām kūrortēm kā Spānija un taisa rakstus par piedzīvoto (tādi, kā es), līdz ar ko raksti nav diez ko krāšņi. Šis raksts ir ļoti pamācošs un interesants. Žēl, ka šādu rakstu spokos ir ļoti maz
Paldies! Lielisks raksts Sarežģīta kareivīgajām Kaukāza tautām tā vēsture. Un ar vienu kaimiņu nav īpaši paveicies - gluži tāpat kā mums.
"Lielākais gods, kādu var izrādīt patiesībai, ir tai sekot ". (R.Emersons). Paldies par saistošo rakstu.
Raksts informatīvs, daudz bildes. Vienīgais kas nepatīk i bieži pamanāma personīga nepatika pret mūsu kaimiņu. Parasti kad taisa tādus rakstus tiem pieiet neitrāli, šeit ar tādu kā apakšdomu iekniebt.
