Pagājušajā vasarā sanāca piedalīties vienā projekta un doties ekskursijā uz bijušajām urāna raktuvēm Wismut Objekt 90 Roneburgā, Tīringenes federālajā zemē.
Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) bija urāna lielvalsts - tiesa, ne pēc savas iniciatīvas. Padomju vara, kas tolaik kontrolēja teritoriju, savas ieceres vārdā noslaucīja no zemes virsas entos ciematus. Par to, ka savulaik tās bija apdzīvotas vietas ar mājām, skolām, veikaliem, baznīcām u.c. liecina vienīgi vecas pastkartes.
Darba apstākļi bija smagi un veselībai kaitīgi. Pirmajiem strādniekiem nebija nekāda ekipējuma - viņi valkāja karalaika ķiveres un kaut kur sadabūtas ādas bikses, nebija pat krekla, bet akmeņus dauzīja ar āmuru. Vēlāk tos nomainīja pneimatiskie āmuri, kas kolosāli traumēja dzirdi, jo nekādu ausu aizbāžņu nebija.
Neskatoties uz visu šo, strādnieku bija daudz, jo īpašas izvēles nebija - sava ģimene kaut kā bija jāuztur. Ar gadiem apstākļi uzlabojās, raktuvju strādniekiem labi maksāja un darbs urāna raktuvēs tika uzskatīts par savā ziņā prestižu.
Patlaban bijušajās raktuvēs notiek sanācijas process, kas aizsākās 90.-to gadu sākumā un ir izmaksājis Vācijas valdībai aptuveni 6 MILJARDUS eiro. Tā kā Objektu 90 būs jāpieskata vēl vismaz 20-30 gadus, tad šie ir regulāri izdevumi valsts budžetā.
Patlaban bijušās raktuves ir pārvērstas par tādu kā parku un to teritorijā ir ierīkots muzejs. Parks ir skaists, bet atstāja dīvainu iespaidu: it kā viss ir, koki, krūmi, puķes, taciņas, taču nav dzirdamas putnu dziesmas un nemana nevienu kukaini. Parka teritorijā nav atļauti suņi.
Kā mums stāstīja muzeja darbinieki, bijušo urāna raktuvju izmantošanas iespējas ir ļoti ierobežotas. Pastāvīgi ir jāveic augsnes un gruntsūdeņu monitorings un zemes izmantošana, piemēram, ganībām ir izslēgta, jo tas nav droši.
