Rūpnīcas priekšā vairs neatrodas piemineklis Ļeņinam, bet VAZ pirmajam direktoram Poļakovam.
Un tāds bija mans pirmais zirgs, dzimis šai rūpnīcā, vispār, teorētiski pat ne gluži mans, jo, tā kā jaunu mašīnu drīkstēja pārdot tikai pēc ciktur gadiem, viņš skaitījās drauga drauga jūrnieka īpašums, un es braucu uz pilnvaras. Zem gultas man stāvēja čemodāns ar mašīnas detaļām, kuras "par servisa iekšējām cenām" (augstākām, kā "veikala" cena- ha!- tajā veikalā nekā nebija- bet zemākām kā tirgus cenām- kuras bija astronomijas kompetencē) mežsarga māsai gādāja servisa mednieki- tādas blatu piruetes tajos laikos. Un, tā kā jāremontē žižulis bija nepārtraukti, ar vajadzīgo detaļu zobos ierodoties servisā, bija iespēja pietiekoši pastāvīgi autiņu lietot.