palikšu bez komentāriem,bet iesaku izlasīt rakstu,jo šī ir mana realitāte,dzīve.
Nav ne kopēts,ne speciāli meklēts,vai tml.
šajā rakstā man ir pilnīgi vienalga,vai jūs izskatiet kritiku,liekiet ''-'' vai ''+'',jo es tikai vēlos,lai jūs aizdomātos,kaut mazliet,un komentāros ierakstītu,ko patiešām jauku,vai to,kas jums lika aizdomāties/padomāt.
palikšu bez komentāriem.
...viņš nāca,pie rokas turēdams savu tēti.Katrs solis izskatījās ļoti smags,un sāpēm pilns.Man palika viņa žēl.Es,sēdēdama uz soliņa,vairs neklausījos kņadu,kas ir man apkārt,bet gan skatījos uz viņu,un centos novērsties.Bet vairākas reizes pieķēru sevi skatīdamies uz viņu.Es sāku domāt,un dziļi iegrimt savās domās.Neko citu nedzirdēju,un man likās:''KAS ar mani notiek?''Neko nedzirdēju,tikai viņa elpu,acu mirkšķināšanu,katru vissmalkāko kustību.Viņš likās kā graciozs putns,kam nolauzti spārni.Viņš,mokpilns cilvēks,kas grib normāli staigāt,izskatījās,kā vismierākais,un cēlākais cilvēks,ko esmu redzējusi.Es tiik ļoti gribēju apsēsties viņam tuvāk,un turēt viņa roku,un teikt:''Tu esi vienīgais tāds cilvēks uz pasaules,un tas tevi padara tik ļoti īpašu'!''Bet es to nespēju izdarīt.Vienīgais,par ko es tagad domāju,ir viņš.Mans sapnis,mans mēŗkis,mana uzdrīkstēšanās viņam palīdzēt.Tik ļoti gribētos saņemt sevi rokās,un nebūt tik nožēlojamai,un izmisīgi meklēt viņu.Bet es nevaru samierināties ar domu,ka varbūt nekad viņu vairs neredzēšu.
Tagad es sevi šaustu ar domām,kāpēc negākju,un neparunājos ar viņu.Es esmu nožēlojama,un nevaru ar to samierināties,jo gribu viņiem(viņam)palīdzēt.Tas ir mans mēŗķis,mana iedvesma,mana cerība,mans sapnis....
ticiet vai nē,šo tekstu es pati rakstīju,un tas notika vakar,es to iespējams nekad vairs neaizmirsīšu,un mana dzīve varētu krasi mainīties.
Šim puisim,kas bija mana vecuma,bija kāju deformācija,kad kājas kā ''iet''uz iekšu (nemāku noformolēt)(kad staigā),un katrs solis ir sāpēm pilns,ko ir grūti veikt.
Šī ir mana iedvesma,mans mērķis palīdzēt garīgi slimiem,un invalīdiem-bērniem.
Gribu,lai viņi saprot,ka lai arī kas viņi ir,viņi ir īpaši cilvēki.
Gribu būt viņa draugs(draudzene),ar kuru var smieties,raudāt,un pavadīt laiku kopā.
Gribu,lai viņi nedomā,ka viņi atšķiras no pārējiem,bet gan ir tādi paši cilvēki kā es,tu,mēs.
Gribu,lai vēl vismaz vienu reizi ieraugu viņu un spēju ar viņu parunāt,kā ar draugu.
šis ir mans mērķis,uz ko es ar neatlaidību tiekšos,un neļaušu nevienam stāties manā ceļā,un man ir pilnīgi vienalga,ko par mani padomās citi.
es vēlos palīdzēt šiem bērniem un cilvēkiem,kuru ir daudz,kaut arī es pati esmu vēl 13 gadīgs bērns,tas man neliek neuzdrošināties tiekties pēc sava mērā,un palīdzēt citiem.
sabiedrībā,šie uzskati ir ļoti asi.Vairākums bērnu,manā vecumā( 12-15g.v.)ņirgājas par cilvēkiem,luri ir ''atšķirīgi''(vai resns,tievs,glīts,neglīts,invalīds,normāls utml./) un nepazinās,ka to darot,viņi pamatīgi iedragā šo aizvainoto bērnu perspektīvi,pašapziņu.man ir riebums skatīties uz šādiem cilvēkiem,un,lai arī ko viņi domātu,es cenšos to pamazām novērst,jo pirms 1gada pati biju tā,kas ņirgājās par citiem,neapzinoties par sekām,līdz tas nenotika ar mani.par mani sāka ņirgāties,un uzskatīt kā niecību.tagad visi mani uztver kā draugu,pie kura var vērsties pie padoma,pajokot,un pavadīt laiku kopā.Lia gan,ir atsevišķi gadījumi...
gribu pilnīgi likt sabiedrībai aizmirst,par ''atšķirīgu'' cilvēku noniecināšanu,apsmiešanu,vai jebkādu morālu,vai fizisku aizskaršanu.bet lielākā daļa domās:''Ko tad tā sīkā ir sadomājusies,viņai nekas nesanāks!Sacerējās!''Es vēlos pierādīt tieši pretējo-respektīvi to,ka es to varu!
Prieks, ka tev savos 13 gados ir tik tiesham nozimigs un liels merkis, kuru ceru, ka piepildisi, nevis atstasi ka vairakums savos bernibas gadu sapnjos un domas ;]