kaut kas arī no manas filozofijas.
nesen mācību stundā gāja vaļā tematika par to, ko es teiktu un domātu par savu nodzīvoto dzīvi pēc nāves. vairākums skolēnu atbildēja, ka priecātos un ar smaidu atcerētos piedzīvotos notikumus, laimīgās dienas un zelta vērtās atmiņas. no vienas puses viņiem var piekrist. bet vai tomēr nebūtu gluži otrādāk. kad mums liktu atskatīties uz nodzīvoto, mēs saprastu cik daudz mēs esam zaudējuši, cik neskaitāmu iespēju esam palaiduši garām, nepiepildījuši sapņus un velti izniekojuši tobrīd tik nesvarīgo laiku.
protams, atsevišķi indivīdi spēs pateikt, ka viņu dzīve ir izdevusies, tomēr lielākā daļa cilvēces to nevarēs.
no tā izriet patiesākā dzīves gudrība - dzīvo šodienai, sasodīts, šodienai.
bail zaudēt laiku no dzīves, nepiepildot to, kas cerēts. /punkts uz i/
