Astronomi ir atklājuši jauna tipa Jupitera izmēra planētas, kuras lidinās vientuļi tumšajā Visumā, tālu prom no zvaigžņu gaismas. Iespējams, ka šīs vienpatnes ir izmestas no jaunizveidotajām planetārajām sistēmām.
Atklājuma pamatā ir Japānas un Jaunzēlandes veiktais pētījums, kura ietvaros 2006. un 2007. gadā tika analizēts Piena Ceļa galaktikas centrs, atklājot aptuveni 10 ar zvaigznēm nesaistītas Jupitera izmēra planētas. Šos izolētos objektus ir grūti pamanīt. Jaunatklātās planētas atrodas aptuveni 10 000 līdz 20 000 gaismas gadu attālumā no Zemes.
"Lai arī tika prognozēts, ka šādas planētas pastāv, beidzot tās ir izdevies reģistrēt. Šis atklājums būtiski ietekmēs planētu veidošanās un attīstības modeļus," pastāstīja Mario Perezs no NASA.
Zinātnieki lēš, ka šādu brīvi lidojošu planētu, kuras nav iespējams ieraudzīt, ir vēl vairāk. Aprēķini norāda, ka to varētu būt aptuveni divas reizes vairāk nekā zvaigžņu. Vientuļās planētas visticamāk ir sastopamas tikpat bieži, cik planētas ap zvaigznēm, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka Piena Ceļa galaktikā vien varētu būt simtiem miljardiem šādu planētu.
"Mūsu pētījums līdzinās tautas skaitīšanai," skaidroja Deivids Benets. "Mēs aplūkojām nelielu galaktikas daļu, un, balstoties uz šiem datiem, aprēķinām vidējos rādītājus."
Šis pētījums neskar planētas, kuras ir mazākas nekā Jupiters un Saturns, bet teorijas liecina, ka Zemes masas planētas kosmosā tiek izmestas biežāk. Tādēļ šāda izmēra planētu kosmsosā varētu būt vēl vairāk.
Agrāko projektu ietvaros ir izdevies reģistrēt jaunās zvaigžņu kopās esošus planētām līdzīgus objektus, kuru masa aptuveni trīs reizes pārsniedz Jupiteru masu. Zinātnieki uzskata, ka to veidošanās process vairāk ir atgādinājis veidu, kā veidojās mūsu Saule. Šīs nespodrās, nelielās sfēras, kuras dēvē par brūnajiem punduriem, veidojas no gāzu un putekļu mākoņa. Tomēr šiem objektiem neizdodas savākt vajadzīgo masu, to kodolā neaizsākas reakcijas, kuras ražo enerģiju un gaismu. Mazākie no brūnajiem punduriem ir tikpat lieli kā milzu planētas.
Tiek pieņemts, ka šīs planētas ir izmestas no to sistēmām agrīnajos attīstības etapos. Ja vientuļniecēm nebūtu zvaigznes, ap kuru riņķot, tās laika gaitā nonāktu stabilā orbītā ap galaktikas centru.
"Ja brīvi lidojošās planētas veidotos līdzīgi zvaigznēm, tad mēs paredzam, ka mūsu pētījuma ietvaros izdotos atklāt tikai divas nevis 10," piebilda Benets. "Rezultāti liecina, ka planētu sistēmas bieži kļūst nestabilas, kad planētas tiek izsviestas no to dzimšanas vietām."
Tomēr nav iespējams izslēgt arī scenāriju, ka šīs planētas riņķo ļoti tālā orbītā ap kādu zvaigzni, lai gan citi pētījumi liecina, ka Jupitera izmēra planētas šādā orbītā ir sastopamas reti.
Mikrogravitācijas lēcošanas pētījums tika veikts ar 1,8 metru teleskopu, kas atrodas Jaunzēlandē. Zinātnieki vēroja galaktikas centra virzienā redzamās zvaigznes, analizējot to spožumu. Gravitācijas mikrolēcošana ir novērojama tad, kad zvaigzne vai planēta šķērso tālākās zvaigznes disku. Zemei tuvākā objekta gravitācija deformē no tālākā nākošo gaismu. Tādēļ tālākā zvaigzne izskatās spožāka un lielāka. Masīvas zvaigznes gadījumā mikrolēcošanas efekts ir tik izteikts, ka spožuma palielināšanās var ilgt pat vairākas nedēļas. Nelieli, planētas izmēra objekti gaismu deformē mazāk un palielināts spožums saglabājas tikai dažas dienas.
