________________________________________________________________
Laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem - kad migla sāk kamolos velties, veļas līdz saveļas par veļiem.
Veļu laika tradīciju ievērošana aizsākusies stipri pirms kristīgās ticības ieviešanas. Veļu
jeb dievaiņu laiks iestājas tumšajos rudens vakaros un parasti ilga no
Miķeļiem - 29. septembra līdz Mārtiņiem - 10. novembrim, taču dažādos
novados šis periods bija atšķirīgs. Senie latvieši ticēja, ka veļu
laikā aizgājušo senču gari , kurus dažādos novados sauca par veļiem,
velēniešiem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem un citos vārdos, nāk ciemoties
pie dzīvajiem, lai satiktos ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem. Ļaudis
teicās redzējuši veļus kā miglu, kā kamolus veļamies. Veļi
apskatījušies, kā piederīgie dzīvo, noklausījušies, ko viņi runā, un
dažiem iečukstēuši labus padomus. Lai iemantotu veļu labvēlību, viņiem
izlika mielastu, labākos ēdienus, ko dzīvie nedrīkstēja aiztikt. Veļus
laipni uzņēma un lūdza, lai citugad tie nāk atkal. Veļu laikā
nedrīkstēja dziedāt, bija jāuzvedas klusi. Ļaudis vakarēja, strādāja
klusus darbus, minēja mīklas. Mielastu vļiem izlika istabā,
saimniecības ēkās, arī kapsētā vai pie kāda ozola. Senie latvieši veļu
laikā svecītes kapos nededzināja.
Es ta goda negaidīju,
Nevelēju galdautiņu:
Veļu māte, ta gaidīja,
ta velēja galdautiņu.
