Tas bija auksts janvāra rīts Vašingtonā. Kāds vīrs nostājās metro stacijā, izņēma savu vijoli un sāka spēlēt Bahu, ko viņš turpināja darīt 45 minūtes. Pa šo laiku, tā kā tā bija tā saucamā steigas stunda(rush hour), caur šo staciju izgāja cauri tūkstošiem cilvēku, lielākā daļa no viņiem devās uz darbu.
3 minūtes pagāja, kad kāds vīrietis apstājās un pamanīja, ka šis vīrs spēlē. viņš palēnināja gaitu, apstājās uz pāris sekundēm, bet tad jau turpināja ātrā solī doties savās gaitās.
Vēl minūti vēlāk vīrs saņēma savu pirmo dolāru. Kāda sieviete to viņam iemeta futlārī pat neapstājoties un nepaskatoties.
Tad garām steidzās māte ar savu 3 gadīgo dēlēnu. Viņš vijolniekam pievērsa vairāk uzmanības kā citi. Viņa māte viņu skubināja, taču puisēns vēlējās apstāties un paskatīties un paklausīties, kā vīrs spēlē.
Beigās māte sāka puisēnu stumt prom, bet puisēns turpināja iet, vairākkārt atskatoties. Tas atkārtojās ar daudziem bērniem, bet vecāki, visi kā viens, rāva bērnus prom.
Vīrs spēlēja 45 minūtes. Tikai 6 cilvēki apstājās, lai izbaudītu skaisto mūziku, 20 cilvēki iedeva viņam naudu, bet neapstājoties turpināja savas gaitas. Vijolnieks šajā laika posmā kopsumā dabūja 32 dolārus. Kad viņš pārstāja spēlēt, un metro stacijā iestājās klusums, neviens neapplaudēja, neviens pat nepamanīja, nebija nekādas reakcijas.
Ko neviens nezināja, bija tas, ka šis vīrs bija Džošua Bells(Joshua Bell), viens no pasaules labākajiem vijolniekiem. Viņš spēlēja vienus no pasaules sarežģītākajiem skaņdarbiem uz vijoles, kuras vērtība ir 3,5 miljoni dolāri.
Divas dienas pirms viņš spēlēja metro, Džošua Bells uzstājās koncertzālē Bostonā, kur visas vietas uz viņa koncertu bija izpirktas, katra maksājot 100 dolārus.
Šis ir patiess stāsts.
Šo Džošua Bella uzstāšanos metro bija uzrīkojis "Washington Post" laikraksts, kā daļu no sociāla eksperimenta par cilvēku uztveri, gaumi un prioritātēm.
Tika uzdots jautājums- ierastā vietā, bet nepiemērotā laikā, vai mēs spējam arī tad novērtēt skaistumu?
Vai mēs apstājamies uz mirkli, lai to novērtētu? Vai mēs pamanam talantu savādākā izskatā, nekā mums pieņemts redzēt?
Secinājums bija tāds- ja mums nav laika, lai apstātos uz mirkli un paklausītos, kā viens no pasaules labākajiem mūziķiem spēlē labāko mūziku, kāda jelkad ir sarakstīta, tad, cik daudz vēl mēs savā dzīvē palaižam garām?
