local-stats-pixel fb-conv-api

Tiem, kas domā, ka nav vērts.12

40 3

 

Ir 2026. gads. Sēžu uz terases Ņujorkā, savā astotā stāva dzīvoklī, 105. avēnijā. Pie manis pienāk Niks (brāļa dēls). Vakar vecajās kastēs, šķirojot, ko ārā mest, ko labdarībai nodot, uzgāju Annas Brigaderes grāmatu „Dievs. Daba. Darbs.” Tā nu ir sakritis, ka ir pavasara brīvlaiks, tāpēc iedevu to viņam palasīt. Galīgi nav „atsities” savā tēvā, jo lasa ļoti labprāt, parasti gan angliski. Tad nu aizsākās neliela saruna pie tējas krūzes.



Niks: „Es lasu grāmatu, ko Tu man vakar iedevi un domāju, cik gan tā Latvija ir skaista bijusi!”



Tad nu es viņam izstāstu par savu bērnību, pie Gaujas pavadīto, par skaistajām latviešu meitenēm, pļavām, kokiem, dziesmām, citiem vārdiem, par visu, kas tik mīļš un tuvs tur bija. Viņš pats neko vairs neatceras, jo gandrīz visi aizbraucām 2011. gadā, tikai tēvu savu nekādi nevarēju pierunāt Latviju atstāt un doties mums līdz. Reizēm ar viņu pa vecai modei sarakstāmies, izmatojot papīru un pildspalvu…



Niks: „Tad kāpēc mums bija jāaizbrauc? Jānīkst šajā ķieģeļu, Mcdonaldu un silikona krūšu paradīzē? kāpēc mēs neesam kopā ar ōpi mājās, Latvijā?”



Nu man nācās stāstīt par nabadzību, kāda bija Latvijā, par okupantu šovinismu, ko savās mājās vairs nespējām panest, par Latvijas vēsturi, ka bija pārāk skumji un sāpīgi tur palikt, jo visapkārt viss kliedz par pārestību, ko svešzemnieki un kangari mūsu tēvzemei nodarījuši dara vēl joprojām. Izstāstīju pilnīgi visu.



Niks (drīzāk sašuti vai skumjš, iespējams, vīlies, bet ne dusmīgs): „Bet kāpēc tad tu neko nemainīji, nevērsi visu par labu? Vai tu maz pacenties, ko labot, novērst pārestību, vai vienkārši nolēmi bēgt, pamest visu bez cīņas?”



Nu es vairs nezinu, ko viņam atbildēt, varu tik rokas neziņā un kaunā noplātīt. Kāpēc es neko nedarīju, necentos?




Šī tad ir arī mana atbilde viesiem, kuri saka, ka nav jau vērts, neko mainīt neizdosies. Katram savs ceļš ejams. Es nedomāju, ka jebkad radīšu atbildi uz šo jautājumu – „Kāpēc?” - , tāpēc es daru to, ko daru, cenšos pašu labāko no sevis tajā ielikt. Ja nesanāks, tad vismaz man nebūs jānožēlo, ka bez cīņas esmu aizgājis. Gribu labāk cīņā tad zaudēt, nevis no tās bēgt, jo tad sajutīšu sevi par vēl lielāku zaudētāju. Beigās mēs katrs pats sev būsim galvenais soģis...




Un ko Tu atbildēsi brāļa dēlam 2026. gadā Ņujorkā, savā astotā stāva dzīvoklī, 105. avēnijā saulainā pavasara rītā?




Tādi, lūk, tie kāposti!



p.s. Ceru, ka nevienu ar šo neaizskāru, tas nav pārmetums kādam, tās ir manas pārdomas par to, kas, manuprāt, man jādara. Ja tomēr kāds jūtas aizskarts, tad no sirds atvainojos.

Autors:  Gusts Dzenis

40 3 12 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000
Eu avatarsEu

Ralitate...

4 0 atbildēt

šī nu lūk ir viela pārdomām visiem latviešiem...

4 0 atbildēt

ko lai saka... - izcili. :)

3 0 atbildēt

no sākuma līdz tai Ņujorkai vēl ir jātiek..

2 0 atbildēt

es izlasiju pirmās 2 rindkopas un man pietika. starp citu, esmu 100% latvietis ar zemnieka asinīm!!! un patriotiem - es nenoniecinu dabu, kultūru, skaisto, krāšņo, cilvēkus kā tādus, bet es noniecinu valsts varu, valsts iekārtu. oh cmon, mēs dzīvojam tādā sūdubedrē, no kuras izkļūt pašu spēkiem sen jau vars nav iespējams. ikviens ir pelnijis ideālu dzīvi - bet diemžēl, mūsu valstī tu strādā priekš komunālajiem maksājumiem un nedaudz pārtikas. tas ir smieklīgi.

piekāšu latviju - tieši tāpat kā pārējie 200'000 iedzīvotāju, kas ir devušies prom.

dirst heiteri.

2 0 atbildēt

Njaa...

1 0 atbildēt

 Gribu labāk cīņā tad zaudēt, nevis no tās bēgt, jo tad sajutīšu sevi par vēl lielāku zaudētāju. Beigās mēs katrs pats sev būsim galvenais soģis... pilnīgi piekrītu.

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt

piedrāzt latviju. nicinu šo valsti.

1 5 atbildēt