Brīnumaini gadījumi ar kuģotājiem
XIX gadsimta beigās, kad zinātnes pasaule aizrāvās ar spiritismu un psihiskām parādībām, zinātnieki centās precīzi dokumentēt neparastus gadījumus ar kuģotājiem. Taču daži gadījumi bija pārāk dīvaini – tie nepakļāvās nevienam saprātīgam izskaidrojumam un tādēļ tūdaļ tika aizmirsti. Vācu zinātnieks Eduards fon Hartmans savā grāmatā «Spiritisms» atstāsta pazīstama kuģa kapteiņa piedzīvoto.
Reiz viņa bocmanis Bruss iegāja kapteiņa kajītē un, šausmu un izbrīna pārtņemts, sastinga. Pie galda viņš ieraudzīja pilnīgi sveša cilvēka izgaismotās kontūras. Svešinieks sēdēja un kaut ko rakstīja. Neskatoties uz savu «lāča spēku», Bruss gandrīz zaudēja samaņu, bet tomēr spēja atkāpties līdz trepēm un ar viena lēciena palīdzību nokļūt uz klāja.
Noslēpumainā vēstule
Bocmanis pieskrēja pie kapteiņa un paziņoja, ka viņa kajītē ir neviens cits kā spoks… Kad pats kapteinis iegāja kajītē, tur vairs neviena nebija, bet uz rakstāmā dēlīša bija palikuši vārdi, kas uzrakstīti ar stingru rokrakstu: «Dodies uz C-3. ¼ 3». Uz dēlīša tas bija uzrakstīts skaidrā rokrakstā, kas nebūt neatgādināja bocmaņa ķeburus.
Kapteinis atstāsta: «Atzīšos, ka nokļuvu sarežģītā situācijā. Es pagriezu dēlīti un liku Brusam uzrakstīt tos pašus vārdus. Jau pēc burtu virzības sapratu, ka abiem rokrakstiem savā starpā nav pilnīgi nekā kopīga. To pašu es izdarīju ar otru bocmani, kuģmeistaru un stūrmani – vienīgajiem cilvēkiem no 18 jūrniekiem, kuri mācēja rakstīt. Neviena rokraksts nebija līdzīgs uzrakstītajam». Būdams aizdomās, ka uz klāja ir «zaķis», kapteinis lika pārmeklēt kuģi. Taču viss bija veltīgi…
Izglābtie un negaidītā vētra
Komanda, uzzinājusi par spoka rakstīto vēstuli, pieprasīja kapteinim pagriezt kuģi pa zīmītē norādīto kursu. Drīz pie horizonta parādījās aisbergs. Tam blakus par dzīvību cīnījās divi cilvēki – vīrietis un bērns, kuri acīmredzot bija cietuši kuģa avārijā.
Kad izglābtos pacēla uz borta, Bruss nobālēja un parādīja uz samaņu zaudējušo vīrieti: «Tas ir viņš! Tas ir cilvēks, kuru es redzēju lejā!»
Kapteinis stāstīja: «Es grasījos atbildēt, kad pēkšņi ieraudzīju ugunīgu bumbu, kuru uzskatīju par krītošu zvaigzni. Ar pārkarsētas lodes skaņu tā iekrita ūdenī, netālu no kuģa. Tajā pat mirklī šķita, ka ar šausmīgu troksni pārplīst debesis. Kuģis nodrebēja un atsitās pret klinti. Lietus, krusa, pērkons un zibens – viss parādījās pēkšņi kā no nekurienes, un melni putojoši okeāna viļņi burtiski kāpa debesīs. Kuģi pārņēma vētra, taču, neskatoties uz viļņu pretestību, tas stingri virzījās uz C-3. ¼ 3. Tas mūs izglāba. Mūs bija pārņēmis kāds nepārvarams spēks».
Neticamā rokrakstu līdzība
Kad vējš norima, kapteinis devās pie izglābtajiem. Vīrietis bija pilnīgi bez spēka, viņa zobi klabēja. Kuģa pavārs pa mazam malkam viņam deva stiprinošu dzērienu. Nākot pie samaņas, cilvēks jautāja: «Bērns? Kur ir bērns?» Bērns sēdēja uz sola un skopi dzēra tēju ar rumu…
Pēc dažām dienām, kad cietušie bija nedaudz atguvuši spēku, notika tas, kas apstiprināja noslēpumainā uzraksta parādīšanos. Vēlēdamies uzzināt izglābto vārdus, kapteinis vīrietim uzprasīja uzvārdu. Tas bija zviedru vārds ar kakla skaņām un dubultajiem patskaņiem, tāpēc kapteinis palūdza viņam pašam uzrakstīt savu un bērna vārdu. Vīrietis ātri uzrakstīja: «Jūlijs Fennigers un Karls Šnoors».
Neredzēta lieta! Šī cilvēka rokraksts bija neticami līdzīgs rokrakstam, kurā uz rakstāmā dēlīša bija atstāts ziņojums! Kapteinis lūdza Jūlijam Fennigeram uzrakstīt slaveno frāzi, kas uz kuģa radīja tik daudzus satraukumus. Ar neticamu precizitāti viņa rakstītās līnijas saskanēja ar tām, kas bija uzrakstītas uz dēlīša. Kapteinis iznīcināja abus uzrakstus un nolēma labāk neko neteikt nedz Brusam, nedz Fennigeram.
Speciālista viedoklis
Hartmana komentārs, kas attiecas uz šo neparasto gadījumu, ir ļoti interesants: «Ja pieņem, ka tekstu uz dēlīša rakstījis kāds no novērotājiem, tad jāpieņem, ka šis vai šie novērotāji bija apveltīti ar spēju vēstuli rakstīt no attāluma (ar telekinēzes palīdzību) un ka līdz viņu apziņai nonāca priekšstati, kas bija sūtīti no tālienes, vai arī, kam šajā gadījumā nav nozīmes, tie radās ar gaišredzības spējām, turklāt, rakstot vēstuli no attāluma, vērotāji redzēja rakstošā cilvēka seju».
Drīzumā ļoti līdzīgs gadījums notika Krievijā. Mācītājs Bulgakovskis to pierakstīja no N ģimenes, kas vēlējās palikt inkognito, stāstījuma.
«N kunga ģimene vasaru pavadīja netālu no Pēterburgas – Pavlovskā. Bez paša N ģimenē bija viņa sieva, meita Vera un dēls, kurš tikko bija pabeidzis mičmaņu skolu. Brālis un māsa no pašas bērnības bija ļoti draudzīgi, viņi pat dievināja viens otru».
Baismīgais sapnis
Mičmanis N devās jūrā. Gāja laiks, un sākās lietus un negaisi. Viena diena bija īpaši nelaimīga. No rīta gāza lietus un vējš šūpoja kokus… Bulgakovskis raksta: «Vera no paša rīta bija ļoti nervoza un kaprīza, un neviens nespēja viņu nomierināt. Visu laiku viņa uztraucās par brāli: «Kur viņš ir? Kas ar viņu notiek?» Vakarā viņa bija pavisam nemierīga. Viņu pierunāja iet agrāk gulēt; ap pulksten desmitiem mājā viss nomierinājās.
Negaiss nepārstāja. Pēkšņi no jaunkundzes istabas visi sadzirdēja baisu un necilvēcīgu kliedzienu. Visi metās turp un atrada Veru histērijas lēkmē. Viņa drudžaini klaigāja un nespēja nākt pie apziņas; beidzot kaut kā izdevās viņu nomierināt. Kad jautāja, kas ar viņu noticis, viņa sacīja, ka redzējusi baismīgu sapni».
Sapnī Vera redzēja, ka viņas brālis atrodas bangojošas jūras vidū, guļ uz akmens un viņa galva asiņo. Nākamajā dienā tēvs saņēma telegrammu: «Dzīvs un vesels. Paldies Veriņai. Nākamajā dienā atbraukšu. Jūsu dēls».
Māsas tēls miglā
Jaunais mičmanis atbrauca ar apsaitētu galvu un stāstīja neticamu notikumu. Izrādījās, ka naktī viņa kuģis uztriecās uz akmens. Trieciens bija tik spēcīgs, ka visi nokrita uz klāja, bet viņš pārkrita pār bortu. Straume mičmani aizvirzīja tālu prom no kuģa, kurš drīzumā pazuda miglā.
Mācītājs raksta: «Pēkšņi viņš ieraudzīja miglainu gaišu plankumu, kas pamazām pieņēma cilvēka izskatu. Šajā vīzijā viņš ieraudzīja savu māsu Veru! Viņa smaidīja un sniedza roku, it kā uz kaut kurieni rādīdama. Mičmanis sekoja māsai. Nav zināms, cik ilgi un uz kurieni viņš peldēja. Tad viņš sajuta spēcīgas sāpes galvā un zaudēja samaņu. Otrajā dienā zvejnieki mičmani atrada krastmalā. Viņš gulēja ar pārsistu galvu un bija bezsamaņā. Ar zvejnieku pūliņiem mičmanis atguva samaņu.»
Kā vienā, tā otrā gadījumā visas darbojošās personas ir palikušas dzīvas. Atliek tikai pieņemt, ka stresa situāciju gadījumos cilvēks spēj «dubultoties» un uz noteiktu vietu palaist savu «ēterisko dubultnieku». Bet šamaņi un burvji, šķiet, to var izdarīt pēc pašu vēlēšanās.
