TOP 3: pasaules neglītākās zivis5

Želatīnveidīgā blobzivs Blobzivs (Psychrolutes marcidus) bez šaubām ir viena no visneglītākajām zivīm okeānā. Ja citas dziļūdens zivis atstāj draudīgu iespaidu ar saviem dīvainajiem, ragainajiem veidojumiem, tad blobzivs, gluži pretēji, ar savu mīkstmiesīgumu uzdzen pretīgumu. Krievu un citās valodās šo zivi vēl mēdz saukt par lāseszivi, kas ir stipri pārspīlēts kompliments tādam želatīnveidīgam pikucim ar mazām ačelēm, lielu un gaļīgu degunu un sarauktu pieri. Patiesībā blobzivs pudiņveidīgā konsistence ir kā radīta tiem dziļumiem, kuros šis nabaga radījums spiests mitināties, tas ir, 600 – 1200 m dziļumā pie Austrālijas un Tasmānijas krastiem. Spiediens tur ir desmitiem reižu lielāks nekā ūdens virsējos slāņos, piemēram, 800 m dziļumā tas ir 80 reizes lielāks nekā virspusē. Dzīvojot zem šāda spiediena, zivij ir jāprot pielāgoties, un blobzivs ir atmetusi tādu lieku greznību kā peldpūsli – tas tāpat tur nestrādā! Bet blobzivs lipīgajai, želejveidīgajai masai ir nedaudz mazāks blīvums nekā ūdenim, kas arī nodrošina tās turēšanos virs jūras dibena. Blobzivs dreifēšanu par peldēšanu nenosauksi, jo no viņas puses nekāda enerģija netiek patērēta. Tomēr blobzivs muskuļu trūkums nav liela nepilnība - barība taču peld tai apkārt un pati skrien tās plaši atvērtajā mutē! It kā nepietiktu ar to, ka blobzivs ir pasaulē lielākā neglītene, viņa turklāt ir arī nelaimīga – tuvu izmiršanai. Pieaugot dziļūdens krabju un omāru zvejai Austrālijā un Tasmānijā, neēdamās blobzivis arvien biežāk nokļūst zvejnieku tīklos. Kur vēl lielāka netaisnība!

Zivs ar sarkanām lūpām Līdzīgi blobzivij, arī sarkanlūpu grunts iemītniece no Galapagu salām (Ogcocephalus darwini) neatgādina radījumu, ko pieņemts dēvēt par zivi. Tomēr evolūcijas tēvs Darvins, - kura vārdā, starp citu, tā nosaukta, - ar viņu lepotos. Sarkanlūpu zivs atstāj iespaidu, ka viņa mēģinājusi kompensēt sava neparastā un nepievilcīgā auguma aprises ar bagātīgi uzziestu sarkanu lūpu krāsu. Problēma slēpjas tur, ka šī zivs ar saplacināto, bezzvīņu ķermeni ir vairāk piemērota „staigāšanai” pa okeāna dibenu nekā peldēšanai. Viņas krūšu, iegurņa un anālās spuras ir veidotas tā, ka ļauj viņai ērti atzvilt jūras dibenā. Pat vēl vairāk – bieži vien zivs pa to pastaigājas, balstoties uz savām krūšu un iegurņa diezgan gaļīgajām spurām. Sarkano lūpu īpašnieces otra neparastākā iezīme ir muguras spura, kas, zivij sasniedzot pieaugušu vecumu, ir izveidojusies par kaulainu izaugumu, kas pievilina laupījumu: mazas zivtiņas, krabīšus, garneles u.c., jo šī vulgāri nokrāsojusies daiļava, redz, ir plēsoņa! Interesanti, ka pie Kokosa salas, netālu no Kostarikas, sastopama būtne ar ļoti līdzīgu domāšanu, izskatu un izturēšanos – sārtlūpu zivs (Ogcocephalus porrectus)!