local-stats-pixel fb-conv-api

Stopēšana55

489 4

Gribēju padalīties savā piektdienas piedzīvojumā, jeb stopēšanas braucienā 70km garumā. Bija iespēja braukt ar autobusu vai vilcienu, tomēr izvēlējos braukt tieši ar stopiem, protams, ne viens – kopā ar savu draudzeni.

489 4 55 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 55

0/2000

 

 

Atceros, kad stopēju uz Liepāju un nedaudz tālāk stāvēja čalis kurš arī stopēja uz to pusi.. piegāju klāt un jautāju: 

-Tu arī uz Liepāju?

-jā

-tad stopējam kopā?

-Nē!!!!

Tā saņēmis stieni pagāju kādus 200-300 metrus aiz viņa.. pēc pāris minūtēm mani paņēma, viņš palika stāvot..

 

63 4 atbildēt

Par trešo punktu, ja tu nezinaji tad smagajā mašīnā ir tikai viena brīva vieta un šoferis ar likumu nedrīkst vest 2 pasažierus

34 1 atbildēt

ir man arī bijis līdzīgi, kad aizveda cilvēks uz vietu, kur pašam nemaz nebija jābrauc :) Protams, cepuri nost šādiem cilvēkiem, kaut vairāk tādu būtu emotion

21 0 atbildēt

Jā, apsveicami, ka atrodas tādi cilvēki!

20 0 atbildēt

Mans tēvs agrāk ņēma stopētājus līdz viens čalis nozaga viņam telefonu, žēl, bet tādi stopētāji arī ir, kuri izmanto laipnību tādā veidā.

18 2 atbildēt

nu baigi paštaisnie te nolasījušies... Man no pilsētas, kur studēju, līdz mājām un atpakaļ par autobusu sanāk maksāt gandrīz 20 latus. Protams, ka, ja ir iespēja, kādu posmu braucu nevis ar autobusu, bet gan stopēju. Un nemaz arī nejūtos kā ubagotāja. Katra šofera brīva izvēle- vest vai nevest.

12 0 atbildēt

Savā dzīvē ne reizi vel nēsmu stopējis, un arī tuvākajā laik'\a nav plāns ko tādu darīt ! :D

16 6 atbildēt

Mana vienīgā reize stopējot...Braucu pēc treniņa mājās, pirms kādiem 6-7gadiem, biju sīks knēvelis(9-10gadi), ļoti bieži tā izlikos treniņā, ka aizsnaudos autobusā. Dažas reizes bija veiksmīgas(atbrauca uz manu pieturu, tikai uz centru nevis mājām, un tad tieši pamodos), bet vienā reizē ar 4z autobusu braucot, aizmigu un aizbraucu līdz Vārnukrogam, kad pamodos panikā ieraudzīju pieturu, un izlecu ārā, no busa. Tā, kā biju tik mazs, telefons nebija(ja bija, bij izlādējies, tā bieži gadijās), pārkāpu pāri barjerai ceļa vidū, sniegā biju lūdz vēderam(barjeras bij galīgi ieputinātas) un gāju uz autobusa pieturu otrā ceļa pusē. Nezināju cik ir pulkstenis, tpc izdomāju kādu apturēt un uzprasīt(I'm a genius ;DD), apstājās mašīna, džeks viens pats bij. Prasīju cik pulkstens, viņš uzreiz atbildēja ar pretjautājumu - Cik gadi, kur dzīvoju, vai varu aizvest - viņš bij krievs, bet kkā krieviski pēkšņi sapratu, pateicu vecumu, un kur dzīvoju. Aizbraucu līdz mājām, izkāpu ārā iegāju mājās. Mamma uzreiz zvanīja tēvam, ka esmu mājās(bij aizgājis mani meklēt), un tad es izstāstiju visu kas bij noticis.

 

Skarbākais, šajā stāstā neatklātais. Pēc vairākām reizēm, kad biju aizmidzis, vecāki teica lai stāvu kājās. Šajā reizē, kad pamodos biju pie konduktorus krēsla, blakus pie stieņa turējies(btw, tad vēl bija konduktori). Mājās uzzināju, ka pulkstenis, kad aizbraucu bija 23+, so es laikam braucu ar pēdējo autobusu. Bet, pēc treniņiem busā biju ap 19-20, so...Tiešām no visiem, kas bija autobusā, nelikās dīvaini, ka mazs puika stāv kādas 3h? Vismaz, man paveicās, ka pirmā, un pagaidām pēdējā stopēšanas reize ir bijusi veiksmīga.

9 0 atbildēt

pirms vairākiem gadiem, kad  mācījos Tehnikumā ļoti bieži braucu ar stopēšanu praktiski katru darba dienu..tajos laikos vēl tika meitenes vestas uz mežu un 2bija bezvēsts pazudušas. nesaprotu par ko es tad domāju, bet nebaidījos, stopējām divatā citreiz es viena, bet mums bija maza drošība. pirms iesēsties svešā mašīnā, apskati mašīnas nr.,! Sēdi vienmēr ( ja ir iespēja) aizmugurē ( šoveris nevarēs palaist rokas) sēžot aizmugurē neuzkrītoši mašīnas nr., aizsuti kādam draugam, kas zin ka tu stopē, kad izkāp no mašīnas uzpīkstini draugam, lai zin, ka viss kārtībā. Galvenais ir neaizmirst uzpīkstināt vai piezvanīt, man bija jābrauc apm1h kad pēc 1.5h nebiju devusi ziņu cilv., sāka nepajokam uztraukties..

6 0 atbildēt

Kad mācījos vēl pamatskolā un videnē arī daudz stopēju bet man maršruts Ādaži- Carnikava

bija dažādi cilvēki, kuri paveda šo nelielo gabaliņu.

Kādu rītu izdevās apturēt sievietes vadītu auto, kā viņa brauca man likās, ka līdz Carnikavai dzīva netikšu.

Kāds vīrietis gados piedāvāja pat savā vasarnīcā rīkot man balīti saviem draugiem, savukārt cits bija gatavs vest visur kur gribu, gadījās apturēt arī sporta skolotāja auto kurš mani neatcerējās :D un bija vēl kāds dīvains tipiņš kurš mani paveda kādu gabalu

Tagad kad pašai ir auto tad reizēm cenšos paņemt kādu stopētāju, bet pēc divām meitenēm kuras vedu kkur no Olaines līdz Rīgai gan esmu uzmanīgāka nu ne pārāk man tās krievu meitenes ļoti nepieklājīgas un tādas neapmierinātas ka es viņas vedu. Tad vēl esmu vedusi  no Rīgas līdz Jelgavai Lietuviešu studentus kas stopēja manšīnas

3 0 atbildēt

Skolas laikā arī es stopēju. Tas ir vesels piedzīvojums. Protams, ka naudai arī ir nozīme, bet satikt daudz dažādus un interesantus cilvēkus ir aizraujoši.

Stāvot vienam uz tukša ceļa nav nekas kolosāls, bet, ja stopē divatā, tad tas ir jautrāk nekā iet uz baļļuku.

3 0 atbildēt

ļoti reti - kā piedzīvojumu ar draugiem [reizi dekādē] var uztaisīt,balagāna pēc, vai noticis kapzec, Tu esi nekurienes vidū, apkārt nekāda transporta - nu tad jā[ bet tas dzīvē negadās bieži, ja pats cilvēks nemeklē vislaik piedzīvojumus uz savas pakaļas],bet tie profesionālie stopētaji - kapeiku ipsēji, kam grūti samaksāt busa biļetei, bet siekalām šķīstot tiek apgalvots, ka tā tāda pārliecība un dzīvestils - srew you.

8 5 atbildēt

Tas man atsauc atmiņā gadījumu ..kad ar draudzeni stopējām. jo braucām uz zaļumballi .. beigās sanāca vēl tā, ka kungs bija tik laipns un iedeva mums 20ls .. tāpat vien...teica lai izklaidējamies :D

3 0 atbildēt

Forši bija lasīt šo rakstu, pašai arī dažādi stopēšanas piedzīvojumi bijuši, reiz pat protokolu par iešanu gar ceļa nepareizo pusi dabūju, kas patlaban jau šķiet smieklīgi. Bijuši arī pāris šoferīši, kas uzsauc pusdienas, reiz viena sieviete mājās spiestas sulas sadeva līdz.. Un reiz arī pārgurusi braucu autobusā pie mātes ārpus Rīgas, iemigu un attapos citā pilsētā, tad stopēju atpakaļ, jo autobuss būtu ilgi jāgaida, bet nebija mašīnu, kad jau cerības atmetusi izdomāju tos 15km iet ar kājām (pārgurums un zaudēta cerība braukt, nu kas var būt labāks), pēc pārsimt metriem pats piestāja smagais ar krieviski runājošu šoferīti (es krieviski ņibumbum), kaut ko teica, es nomurmināju ''aha'' vai ko līdzīgu un iekāpu, sev nepieciešamajā vietā ar roku žestu palīdzību arī izkāpu. :D

Ai, cik jauki pagremdēties atmiņās.. Tā arī bija mana vienīgā stopēšana vienai esot, nejūtos ērti. Ar kādu kopā stopēt ir ekonomiski un interesanti, ja kaut kur brauc ekskursijas pēc, tad diezgan izdevīgi.

3 0 atbildēt

es neņemu stopētājus, jo pirmkārt bail, jo sazin kādi cilvēki uz ceļa stopē, mazums, apzags, nogalinās. Parasti ja jau braucu tālos gabalus, mašīnā ir salīdzinošo vērtīgas lietas ieksā, ne jau tikai vecie sieriņi, ko vest mammai izmazgāt :) otrs ir tas, ka pat nabadzīgie studentiņi atrod naudu tusiņiem, alkoholam, klubiem, bet lai brauktu uz mājām, izmanto tos, kas paši maksā par ceļu. Bez opbid. Katram savs.

2 0 atbildēt

Neņemu sopētājus kopš tā laika, kad viens tantuks visu aizmugurējo sēdekli ar pienu pielēja :D

0 0 atbildēt

pirms ~ gada man sēžot autobusa pieturā Polijā pienāca klāt nepazīstami vietējie un aizveda 200km līdz Krakovai :)

protams, cik varējua tļauties, tik piemetu naudu degvielai :D

0 0 atbildēt

agraak stopeeju un tad bija baigi forsi .visadi karstas vasaras dienaas saldeejumu man pirka un specom veda tur kur mums vajadzeeja.bet nu tad gadiijaas manjaks deelj kura vairs nestopeeju

0 0 atbildēt

Kadreiz daudz stopējos ļoti. Ar laikiem attistās sava tehnika un stopētāju iemaņas. Jāzin vietas kurās labāk stāvēt - arī tas daudz ko maina. Vienu reizi gan dabūju 35km pastaigāties paļaujoties uz to ka aizstopēšos :D

0 0 atbildēt

muļķības..

0 0 atbildēt