Reiz dzīvoja kāds fermeris, kuram bija daži kucēni, kurus viņš gribēja pārdot.
Viņš uztaisīja reklāmas dēli, ka pārdod kucēnus.
Kad viņš nagloja klāt reklāmas dēlīti pie staba, viņš sajuta, ka kāds viņu paraustija.
Tas bija kāds mazs puika.
Mazais puika fermerim teica:
Kungs, es vēlos nopirkts kucēnu.
Fermeris pakasīja savu sasvīdušo muguru un puikam atbildēja:
Redzi puika, šie kucēni ir šķirnes kucēni, un maksā lielu naudu.
Puika nolieca savu galvu aiz nožēlas, ka viņam nepietiek naudiņas, taču tad viņš iesaucās:
Bet vai par šiem pāris centiem es varu vismaz uz viņiem apskatīties?
Protams! fermeris atbildēja.
Un tad viņš iesvilpās: "Šurp Dollij!"
Ārā no suņu būdas iznesās Dollija un četri mazi spalvu kunkulīši
Mazais puika piespieda savu seju pie metāla sētas, un viņa seja aiz priekiem atplauka.
Tiklīdz visi suņi bija atskrējuši līdz sētai, mazais puika pamanīja, ka tālumā nesās vēl kāds mazs spalvu kamoliņš.
Tas bija vēl kāds mazs šunelis, tikai šis bija daudz neveiklāks kā visi pārējie, šķita, ka nabaga sunītim ir kāda locekļu kaite, kas traucēja viņam būt tik žiperīgam, kā visiem pārējiem šuneļiem, taču mazais šunelis centās no visa spēka, lai neatpaliktu no citiem saviem brāļiem.
Tad mazais puika iesaucās: Es gribu to sunīti, norādot uz mazo un neveiklo šuneli, kas būtiski atšķīrās no pārējiem kucēniem.
Tad fermeris viņam atbildēja: Dēls, tu negribi to sunīti, viņš nekad nebūs spējīgs skriet un spēlēties ar tevi tā, kā visi pārējie veselie suņi.
Tad puika atkāpās atpakaļ no sētas, pavilka uz augšu savas kreisās kājas bikšu staru.
To darot, puika fermerim atklāja, ka viņa kreisā kāja ir tikai metāla protēze, kas piestiprināta pie speciāli izveidotas kurpes.
Tad viņš paskatījās uz fermeri un atbildēja: Redziet kungs, es pats diezgan labi neskrienu, un šim sunītim vajadzētu kādu, kurš saprot.
Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem nepieciešams kāds, kurš saprot.
