Lieldienas kā jau Lieldienas. Jo vecāki kļūstam, jo mazāk domājam par tām olām, par kurām jādomā. Pareizāk sakot, mēs domājam, ka pareizās ir tās, kas nenāk no vistas. Mazajās klasītēs gan bija savādāk. Gājām uz tuvējo mežu, tur bija dažādi pasākumi, lielas šūpoles, olu ripināšana un pats galvenais – skolas atklātais olu kaulēšanās turnīrs. Protams, tolaik bijām stulbi un pat šis pasākums tika veikts „uz skatītājiem” (lasi: meitenēm). Tāda bija škrobe, kad izrādījās, ka kādam klases džekam no mājām paņemta spēcīgākā ola vai pat divas un meitenes viņu slavināja „Cik tev stipras olas!” Tas patiešām bija sāpīgs zaudējums kaujā, bet, protams, ne karā :D