Šodien par resnumu un to, cik tas dažiem neizbēgams. Jāsāk jau laikam ar ikdienišķo taisnošanos tiem, kuriem nevienu attaisnojumu neesmu parādā, bet tā vismaz izvairīšos no dažiem liekiem uzbraucieniem.
Šoreiz VISPĀR neapskatīsim viedokļus [vismaz manējo noteikti ne] par to, cik resni cilvēki skaisti vai nē, vai labāk but tievam vai resnam, un pārējos ar to saistītos jautājumus. Tā NAV šī raksta tēma.
Vēlos parunāt par tēmu, kas no tā izriet. Tad, kad pienāk tās reizes, kad kāds tiek nosaukts par resni vai vienkārši pats nav apmierināts ar savu lieko tauku slāni, vienmēr uzrodas kāds "aizstāvis" vai vismaz pati korpulentā persona sāk taisnoties, ka nav jau vainīgs pie tā... ka vainīgi esot GĒNI. Ka varbūt tas ģimenē vai sazin kur vēl iedzimts. Tad nu šeit rodas mans pretarguments:
JEBKURŠ VAR BŪT TIEVS, JA VIEN PATS TO TIEŠĀM VĒLAS. Bez jebkādiem izņēmumiem.
Tie, kas tagad taisās izlaist manu sakāmo un jau steidz rullēt uz leju, lai komentārā man kaut ko uzkakātu, varbūt tomēr piebremzējiet un iedziļinieties.... Kaut gan, ko gan es jums varu liegt.