Pasaulē pastāv daudz neizskaidrojamu lietu, viena no tām - pašaizdegšanās. Turpmākajā rakstā sīkāk par
šādiem gadījumiem.
Gadījums ar advokātu Karreru
Džonatans Karrers ar automašīnu steidzās uz brāļa kāzām Vašingtonā. Tas notika
1981. gada jūnijā. Pēkšņi krūšu apvidū viņš sajuta dūrienu, it kā viņam būtu
iekodusi čūska. Sāpes pastiprinājās un Karrers sāka domāt to ļaunāko.
Baznīcā pirms kāzu ceremonijas Džonatanu apskatīja viņa radinieks, profesionāls
ārsts. Slimnieka krūšu apvidū bija parādījies tumšs monētas lieluma
plankums.Ārsts nepārprotami konstatēja: "Tas ir vienkāršs apdegums. Vai smēķēji
pie stūres?" Taču Džonatans ir nesmēķētājs. Gan cietušo, gan ārstu pārsteidza
fakts, ka uz apakškrekla tieši pretī apdegumam bija pēdas, kādas paliek pēc
auduma saskaršanās ar uguni vai degošu cigāru. Kāzu ceremonijas laikā Džonatans
atkal sajuta sāpes. Viņš iedzēra sāpes remdējošas zāles un devās mājup.
Naktī sāpes pastiprinājās, un no rīta Džonatans devās pie ārsta. Tagad uz viņa
krūtīm bija jau divi apdegumi. Turklāt otrais bija plaukstas lielumā. Taču ne
ārsts, ne konsīlijs Džonatana apdegumu raksturu un rašanās iemeslus nespēja
izskaidrot. Sāpes drīz vien pārgāja, un par apdegumiem viņam tagad atgādina
neliels tumšs plankums krūšu apvidū. Mazākais plankums ir nozudis. Viņa slimības
vēsturē ir ierakstīts: "Spontānas pašaizdegšanās gadījums. Iemesls nav skaidrs."
Avīžnieki bija kategoriskāki un nosauca Džonatanu par "pašuzliesmotāju". Toreiz
advokātam Karreram bija 37 gadi: vecums, kad ar šādas "reklāmas" palīdzību viņš
riskēja pazaudēt klientus.
Sadeg ātrāk nekā krematorijā
Šo medicīnā nesaprotamo parādību sauc par cilvēka spontānu pašaizdegšanos (CSP).
Šādos gadījumos cietušais saņem stiprus apdegumus, nekontaktējoties ne ar kādu
uguns avotu. Saskaņā ar amerikāņu mediķu novērojumiem un ziņojumiem CSP gadījumā
cilvēks sadeg daudz ātrāk nekā krematorijas krāsnī, kur temperatūra ir 1400
grādu pēc Celsija skalas.
Ārsts Džoels Šū nodarbojās ar pašaizdegšanās jautājumu pētīšanu visas savas
prakses laikā. 1854. gadā vienā no medicīnas žurnāliem viņš rakstīja: "Šādos
gadījumos ārstiem nekad nav izdevies glābt cietušo. Pacienti, kas nonāca
slimnīcā, bija pirmsnāves stāvoklī vai arī jau miruši."
Oponentiem ir visai viegli aizstāvēt savu pozīciju. Daudzi sevi neaizkavē ar
garām diskusijām, bet vienkārši paziņo: "Ja neviens cietušais oficiāli nav
spējis pārliecināt ārstus, ka tik tiešām kļuvis par pašaizdegšanās upuri, katra
šā gadījuma pamatā ir neuzmanīga apiešanās ar uguni, ugunsnedrošām vielām, vai
slepkavība, izmantojot ātri uzliesmojošu šķidrumu."
Skan pārliecinoši. Bet kā lai šajā gadījumā izskaidro ar advokātu Džonatanu
Karreru notikušo? Džonatans nesmēķē, ar viņa mašīnu viss bija kārtībā, un uguns
avota nekur tuvumā nebija.
Vietā būtu iebilst, ka 75�80 procenti cilvēka ķermeņa sastāv no šķidruma, kuram
nepiemīt tendence pašaizdegties un degt. Taču daudzi gadījumi liecina par
pretējo. Lūk, daži oficiāli reģistrēti CSP gadījumi.
Sapnis pārvēršas īstenībā
Pēc traģēdijas, kas notika Džordžijā kādā 1975. gada novembra rītā, Džeka
Eindžela dzīve strauji mainījās. Viņš pamodās savā autofurgonā no šausminoša
sapņa.
Cietušais atceras: "Es sapņoju, ka man deg labā roka, tad kājas un mugura. No
cauruma, kas izveidojās krūtīs, uz visām pusēm lidoja dzirksteles."
Paradokss slēpjas tanī apstāklī, ka vēlāk policija un ārsti konstatēja � Džeka
palagu un pidžamu ir skārusi uguns. Taču tajā rītā vagoniņā dega arī pats Džeks.
Sapnis bija nozīmīgs: tas, ko viņš sapņoja, notika īstenībā.
"Pamodies es ar šausmām konstatēju, ka manu labo roku ir pārņēmušas zilas
liesmas. Man bija sajūta, ka rokā ir metāla vadi, pa kuriem plūst strāva,"
stāsta Džeks.
Uz viņa kliedzieniem atskrējušie kaimiņi vagoniņā atrada vaidošo Džeku.
Atnākušais ārsts atteicās ticēt cietušā stāstam, taču šausmīgie apdegumi
liecināja paši par sevi. Nelaimīgo nogādāja klīnikā, kur viņš tika nekavējoties
operēts.
Šis gadījums guva plašu rezonansi ASV sabiedrībā. Pie Džeka gultas katru dienu
pulcējās Amerikas medicīnas spīdekļi. Taču viņi nespēja glābt Džeka labo roku:
audu stipro bojājumu dēļ to nācās amputēt.
Ārsti nespēja izskaidrot notikušā iemeslu. Tikai vienā mediķiem bija kopīgs
uzskats: "Ādas apdegumiem ir specifiskas pazīmes, ka tie iegūti no elektriskās
strāvas, kas plūdusi no pacienta ķermeņa." Šāda diagnoze ne tikai nevieš
skaidrību notiekošajā, bet vēl vairāk visu mistificē.
Džeks ir neizpratnē: "Es nekādi nevaru izskaidrot šo nolādētību. Esmu nedzērājs
un nesmēķētājs. Kaimiņi var apstiprināt, ka manā vagoniņā nekādi uzliesmojoši
priekšmeti nekad nav bijuši"
Aizdegas matemātikas profesors
Par cilvēku spontāno pašaizdegšanos pirmoreiz ASV Našvilas laikraksti vēstīja
jau 1835. gadā. Aukstā janvāra dienā vietējās universitātes matemātikas
profesors Džeimss Hamiltons piegāja pie savas katedras durvīm. Pēkšņi pussimts
liecinieku priekšā viņa kājas pārņēma uguns. Nekāda uguns avota tuvumā nebija.
Profesors uzliesmoja pats no sevis! Tikai pateicoties ātrai studentu rīcībai,
viņš palika dzīvs un ar nenozīmīgiem apdegumiem tika cauri sveikā. Viens no
studentiem nogāza profesoru guļus un uzmeta viņam uz kājām savu mēteli. Tādā
veidā liesmas tika apslāpētas.
Zinātnieki šo gadījumu centās skaidrot ar profesora vilnas bikšu pašaizdegšanos.
Taču Hamiltons šai versijai nekādi piekrita: profesora bikses bija cietušas
daudz mazāk par viņa ādu.
Ar pašaizdegšanos izklaidē publiku
Amerikas žurnālisti piemin arī leģendāro amerikānieti no Merilendas Sjūzenu
Sevelu, kura dzīvoja XVII gadsimtā. Reiz šī par nabadzi kļuvusī Anglijā dzimusī
aristokrāte ievēroja, ka pēc vēlmes var uzliesmot ar siltu, tikko redzamu
liesmu. Pateicoties tam, viņa izveidoja savu karjeru. Atklājot savu neparasto
talantu, Sevela kļuva par gaidītu viešņu visās aristokrātu pieņemšanās. Viņas
pienākumos ietilpa izklaidēt publiku ar pašaizdegšanos un stāstīt mistiskus
stāstus par visneticamākajiem notikumiem, spokiem un vampīriem.
Lai sasniegtu lielāku efektu, Sjūzena tika atstāta tumšā istabā, kur vēlāk tika
uzaicināti ciemiņi. Sjūzena nesteidzīgi sāka stāstīt, un tad uzliesmoja viņas
plaukstas. Sieviete tās virzīja pie sejas, un šī darbība viņas stāstu padarīja
vēl intriģējošāku. Pēc tam uzliesmoja Sjūzenas krūtis.
Sjūzenas talanta noslēpums slēpās tur, ka viņas radītā uguns nebija bīstama.
Viņa ne reizi vien nodeva liesmu kādam no viesiem, nenodarot viņam ne mazāko
ļaunumu. Taču viņas talants izdzisa tikpat negaidīti, kā bija parādījies.
Pašaizdegšanās spēja Sjūzenai pazuda pēc tam, kad kariete, kurā viņa brauca,
iekrita no tilta upē, un sieviete saaukstējās. Misis Sevela drīz atlaba, taču
savu spēju radīt uguni tā arī nespēja atjaunot.
Sievietei aizdegas krūtis
Līdzīgi gadījumi notikuši arī Eiropā. 1934. gadā slimnīcā Itālijas pilsētā
Pirano netālu no Padujas tika hospitalizēta 42 gadus vecā Anna Monaro; viņa
žēlojās par karstumu un sāpēm krūšu apvidū. Dakteris Proti un viņa kolēģi divas
dienas cītīgi mēģināja noteikt diagnozi, bet� Trešajā dienā daktera Proti
kabinetā ieskrēja medmāsa: "Sinjora Monaro deg! Glābiet viņu!"
Ārsts tūdaļ steidzās uz palātu, un, ieraudzījis pacienti, bija patiesi
izbrīnīts: Annas Monaro visai lielās krūtis bija pārņēmusi violeti zila liesma.
Vēlāk Proti rakstīja savā atskaitē: "Liesma nebija karsta, bet bija labi
saskatāma pat spilgtā elektriskā apgaismojumā. Paciente sākumā kliedza un sauca
palīgā visus svētos, bet tad apklusa un vienkārši skatījās uz uguni. Viņa
stāstīja, ka stipras sāpes neesot jutusi, taču viņai acīmredzami cēlās
temperatūra. Tas viss turpinājās vairāk nekā trīs minūtes. Brīžiem no sinjoras
Monaro krūtīm ārā nākošās uguns liesmu augstums sasniedza 45 centimetrus.
Uz slimnieces krūtīm tika konstatēti nenozīmīgi apdegumi, kurus nedēļas laikā
izdevās sadziedēt. Anna Monaro uzturējās klīnikā vēl mēnesi, bet pēc tam pirms
termiņa izrakstījās, jo viņai nepatika, ka pēc galvenā ārsta Proti pavēles viņas
palātā cauru diennakti dežurēja ugunsdzēsējs.
Monaro nodzīvoja līdz sirmam vecumam, bet viņas pašaizdegšanās gadījumi vairs
netika fiksēti.
Kapsētā sadeg četri cilvēki
1943. gadā Turcijas pilsētā Muglā notika patiesi šausmīgs gadījums. 25 gadus
vecā atraitne un maizes ceptuves īpašniece Ešna Kušpana ar diviem mazgadīgiem
bērniem devās pie sava mirušā vīra kapa. Pie vīra kapa Ešnu gaidīja mulla, ko
viņa bija uzaicinājusi lūgšanas nolasīšanai. Mulla pie kapa lasīja lūgšanu,
atraitne stāvēja līdzās pie koka un skatījās uz viņu, bērni skraidīja apkārt.
Pēkšņi mulla sadzirdēja dvēseli plosošu kliedzienu. Viņš paskatījās un
ieraudzīja, ka Ešna deg. Tas bija dīvaini, jo tuvumā nebija nekādu uguns avotu.
Laiks bija skaidrs, un arī par zibeni nevarēja būt ne runas.
Mulla no sevis norāva halātu un mēģināja to uzmest Ešnai, taču sieviete tam
pretojās. Viņa atgrūda palīgu un metās iekšā kapsētā. Mulla ar lielām grūtībām
notvēra viņu, nogrūda zemē un apsedza viņu ar halātu, mēģinādams noslāpēt
liesmas. Bērni, neko nesaprazdami, metās virsū mullam, jo domāja, ka viņš mammai
dara pāri.
Tad aizdegās arī mulla un bērni. Kad ieradās policija, sieviete bija sadegusi
pavisam. Mulla nomira tajā pašā dienā slimnīcā, pēc dienas nomira arī Ešnas
trīsgadīgā meitiņa, bet pēc piecām dienām � arī atraitnes piecus gadus vecais
dēls.
ASV paranormālo parādību zinātniskās pētīšanas komisijas priekšsēdētājs Pols
Kurcs par visiem šiem gadījumiem teica: "Tas nav iespējams! Grūti pat
iedomāties, ka cilvēks var sadegt no liesmas, kas radusies no viņa paša. Lai gan
šajā pasaulē ir iespējams viss!"
