Šie stāstiņi domāti, lai mēs saprastu, cik bagāti vai nabadzīgi esam. Un ne jau materiālajā ziņā.
Pārdomu laiks7
48
0
Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizveda savu dēlu ceļojumā uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki. Viņi pavadīja veselu diennakti nabadzīga zemnieka ģimenē.
Kad viņi atgriezās, tēvs jautāja dēlam: “Nu, kā tev ceļojums?”
“Izcili, tēt!”
“Vai tu redzēji, cik cilvēki var būt nabadzīgi?” tēvs jautāja.
“O, jā!”
“Un ko tu uzzināji?”
Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir suns mājās, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, viņiem ir upīte, kam nav gala. Mums dārzā ir importētas lampas, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais dārzs sniedzas līdz vārtiem, viņiem pieder viss horizonts”.
Kad mazais zēns beidza, tēvs bija zaudējis valodu.
Viņa dēls piebilda: “Paldies tev, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!”
Vakardiena ir pagājusi un vienmēr – nesasniedzama. Visas atmiņas visā pasaulē mums nevar atdot atpakaļ vakardienu. Mēs nekādi nevaram vēlreiz atkārtot to, ko darījām vakar. Mēs nevaram izdzēst vārdu no tiem, ko teicām vakar. Taču vakardiena ir pagājusi.
Otra diena, par kuru mums nevajag bažīties, ir rītdiena. Rītdiena ar jauniem pienākumiem, jaunām grūtībām, lieliem solījumiem un maziem to izpildījumiem. Taču arī rītdiena nav mūsu varā, mēs to nevaram kontrolēt. Rīt saule lēks vai nu spoža, vai aiz mākoņiem, bet tā lēks, mums nav nekādas daļas par rītdienu, jo tā vēl nav pienākusi. Mums katram ir tikai viena diena – ŠODIENA.
Katrs cilvēks vienas dienas cīniņu ar dzīvi var izturēt.
Mēs salūstam tikai tad, kad šodienai pieliekam šo šausmīgo mūžības nastu – vakardienu un rītdienu.
Tāpēc dzīvosim tikai ŠODIENĀ!
Ziemassvētku vakarā ceļinieks ar sievu pārdomāja aizvadītajā gadā paveikto.
Vakariņojot kādā Pireneju ciemata vienīgajā restorānā, vīrs sāka žēloties par kādu darbu, kas netika paveikts kā iecerēts.
Sieva tikmēr uzmanīgi vēroja restorānā uzstādīto Ziemassvētku elglīti. Ceļinieks, nodomājis, ka viņu saruna vairs neinteresē, mainīja tematu.
- Cik skaisti mirdz eglīte, vai ne?
- Tas tiesa, – sieva atbildēja. – Bet, ja tu labi ieskatīsies, starp šīm daudzajām spožajām spuldzītēm viena ir izdegusi. Manuprāt, atskatīdamies uz pagājušo gadu, tu redzi tikai šo vienu izdegušo lampiņu, bet neredzi desmitiem citu, kas dāsni dāvā savu svētīgo gaismu.
Kāds zēns, pastaigādamies gar okeāna krastu, redzēja, ka vecs vīrs, ik pa brīdim noliecies, kaut ko pacēla un iemeta ūdenī. Pienācis tuvāk, zēns redzēja, ka vecais vīrs met ūdenī tā saucamās “jūras zvaigznes”. “Kāpēc tu to dari?”, jautāja zēns.” Bez ūdens karstā saulē tās sakaltīs un nomirs,” teica vecais vīrs.” Bet šai pludmalē ir tūkstošiem šādu zivtiņu. Tu nevari visas iemest atpakaļ ūdenī. Kāda nozīme ir tam, ko tu dari?” Iemetis ūdenī vēl vienu zivtiņu, vīrs teica: “Šo zivtiņu mana rīcība izglāba.”
Reiz prezidents Kelvins Kūlidžs ielūdza draugus no savas dzimtās pilsētas uz Balto namu pusdienās. Uztraukušies, ka viņu galda manieres var nebūt pietiekami smalkas, viesi nolēma darīt visu tāpat kā Kulidžs. Šī stratēģija attaisnojās, līdz tika pasniegta kafija. Prezidents ielēja kafiju apakštasītē. Viesi tāpat. Kūlidžs pievienoja tai cukuru un krējumu. Viesi arī. Tad Kūlidžs noliecās un nolika apakštasi uz grīdas savam kaķim.
Kāda pļāpīga sieviete, kurai prieku sagādāja citu cilvēku neslavas celšana, no biktstēva saņēma sekojošu dīvainu sodu:
“Aizejiet mājās, uzšķērdiet vienu spilvenu un izkaisiet spalvas uz ielas. Tad atkal atnāciet pie manis!”
Kad viņa atgriezās, priesteris pavēlēja: “Tagad savāciet visas spalvas vienkopus! “Sieva uz to atbildēja: “Tas taču vairs nav izdarāms. Tās visas taču izkaisītas pa vējam! “Tad viņš atbildēja: “Tieši tāpat ir ar Jūsu ļaunajiem vārdiem par citiem. To Jūs vairs nespējat pilnībā izlabot.”
Tev patiks šie raksti
