Paskatījies caur brillēm no kilometra augstuma uz mežu, pie horizonta līnijas viņš skaidri ieraudzīja pilsētu. Deniss iedeva brilles komandierim, kurš caur tām redzēja tieši to pašu.
Degvielas bija pietiekami, un tika nolemts pielidot tuvāk pilsētai, lai to iepazītu. Pēc piecpadsmit minūšu ilga lidojuma helikoptera dzinējs sāka «šķaudīt» un «niķoties». Helikoptera komanda sāka pētīt visu mēriekārtu skalu rādījumus un izteica versijas par bojājuma raksturu, jo tik tikko dzinējs darbojās precīzi kā pulkstenis. Komanda mēģināja sazināties ar bāzi, taču raidstacijas austiņās bija dzirdama tikai šņākoņa. Pēc tam kabīnē bija dzirdama balss: «Lidojiet atpakaļ». Denisam šķita, ka runātājs atradās… viņa paša galvā! Tikko helikopters tika pagriezts atpakaļceļam, tā tūdaļ izbeidzās nobīdes dzinēja darbībā. Bāzes mehāniķi centās atrast bojājumu, taču dzinēja darbībā pat vismazākās novirzes no normas netika konstatētas. Helikoptera komanda stāstīja par dīvaino pilsētu, un pēc šīm runām, bez jebkāda iemesla, Deniss tika atbrīvots no darba.
Meklējumi pie vietējiem iedzīvotājiem
Taču tas nav viss, jo helikoptera vadītājs par redzēto pilsētu gribēja kaut ko uzzināt no vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija ļoti nerunīgi un izlikās neko nezinām. Taču Deniss neatkāpās un rīkojās praktiski – vietējiem uzsauktais degvīns nerunībai pārvilka svītru, un viņi sāka stāstīt visai noslēpumainas lietas.
Izrādījās, ka 1919. gadā Kolčaks atkāpjoties saprata, ka sarkanie Pilsoņu karā tomēr ņems virsroku. Ja var ticēt baumām, tad admirālim piederējis zelts, turklāt ne jau kāda neliela lādīte, bet simtiem tonnu! Desmitā daļa, bet iespējams, ka vairāk no Krievijas zelta krājumiem tikušas nodotas tieši viņam, lai nogādātu glabāšanā uz Japānu. Taču tas ticis darīts tikai acu apmānīšanai. Pa ceļam viss pazudis, taču vairāk kā simts tonnas pa ūdens ceļiem esot novirzītas uz ziemeļiem – uz Ļenas deltu, no kurienes ar ledlauzi tās vajadzējis aizgādāt neviens nezina kur. Taču ledlauzis nav ieradies, un zelts palicis taigā. Pie zelta ir apvienojušās Kolčaka armijas daļas un tie, kuri bija palikuši pāri no Brīvprātīgo armijas. Turklāt viņu vidū bijuši arī daudzi bēgļi no inteliģences un zinātnieku aprindām. Starp viņiem arī vairāki hipnotizētāji. Lai «aizmālētu acis», admirālis ar daļu no sava karaspēka esot padevies sarkanajiem komisāriem.
Pazemes brīnumpilsētaPar zeltu ar starpnieku palīdzību palikušie no Anglijas esot iegādājušies pēc Pirmā Pasaules kara tai nevajadzīgās zemūdenes, pārbūvējuši tās un sākušu tirdzniecību ar visu pasauli. Ticis iepirkts pilnīgi viss – daudz labu ieroču, pazemes darbiem nepieciešamās iekārtas u.c. Trīsdesmito gadu vidū pie šīs noslēgtās grupas pārbēdzis kādas padomju slepenās kara rūpnīcas kolektīvs, pret kuru sākušās represijas. Kas tur notiek, neviens nezina, taču stāsta, ka noslēpumainā pilsēta līdz pat šim brīdim eksistējot. Vietējie zina teikt, ka, ja stipra sala laikā ar helikopteru iespējams lidot pa šo apkārtni pēc iespējas augstāk, tad ar nakts redzējuma iekārtām iespējams saskatīt izgaismotas līnijas. Tās esot pazemes trases, kas stiepjoties pa šo brīnumpilsētu.
Lidotājs Deniss Voroņins uzskata, ka ir redzējis tikai nelielu šīs pilsētas virszemes daļu, kas no tālienes līdzīga aptuveni divus kilometrus lielai baltai sniegpārsliņai. Turklāt to redzēt var tikai ar speciālām brillēm, jo visapkārt ir viens vienīgs mežs.
Vēlāk Deniss savā īpašumā ieguva kādu vecam lidotājam piederošu karti, kurā ar punktotu līniju ļoti akurāti bija atzīmēta tieši tā vieta, kur viņš ar helikoptera komandieri redzējuši nevienam nezināmo pilsētu
