Tā, kā vakar sasolīju šito rakstu uztaisīt pēc vairāku cilvēku lūgumiem, tad nu te nu būs pāris lietas pie kā piedomāt, cilvēki bieži vien pielaiž dažādas kļūdas izdarot vienkāršus lēmumus vadoties pēc pilnīgi neloģiskiem principiem. (šitas rakstiņš patiks visādiem prātvēderiem)
Izlasiet sekojošo stāstu un pēc tam es jums lūgšu atbildēt uz pāris vienkāršiem jautājumiem.
Kārlis bija ļoti radošs bērns un viņš mīlēja uzmanību. Viņš ne vienmēr jutās kā „daļa no bara” un tā rezultātā viņam radās vēlme izrādīties citiem ar saviem talantiem. Viņš, mācoties skolā, dzīvoja diezgan sevis apsēsts un viņš izmēģināja visu iespējamo, lai atrastu ko viņš pieprastu vislabāk. Viņam tiešām patika sniegt prezentācijas vai izrādīties pūļa priekšā.
Tagad paskaties uz sekojošajiem faktiem, kas attiecas uz Kārli kā jau pieaugušu vīrieti un sarindojiet no ticamākā uz neticamāko.
1. Kārlis ir grāmatvedis.
2. Kārlis ir profesionāls aktieris.
3. Kārlim patīk iet uz klasiskās mūzikas koncertiem.
4. Kārlis ir profesionāls aktieris un viņam patīk iet uz klasiskās mūzikas koncertiem.
Pirms lasi tālāk tiešām sarindo šos faktus, kādā secībā tiem tavuprāt vajadzētu būt.
Vai tu izdomāji, ka ir lielāka iespēja, ka Kārlis ir aktieris, nevis grāmatvedis? Tā ir pirmā kļūda. Latvijā ir daudz vairāk grāmatvežu nekā profesionālu aktieru. Vai grāmatveži nevar būt pašpārliecināti un labi runātāji? Tāpēc, ka raksturojums tev likās, kā tipisks profesionāla aktiera bērnības apraksts, tas tevi maldināja un vedināja uz nepareiza lēmuma pieņemšanu.
Vai tu izlēmi, ka ceturtais ir vairāk ticams nekā trešais? Tagad apstājies un padomā, kā „Kārlim patīk iet uz klasiskās mūzikas koncertiem” vispār var būt neticamāk nekā „Kārlis ir profesionāls aktieris un viņam patīk iet uz klasiskās mūzikas koncertiem”? Ceturtajā Kārlis varēja strādāt par jebko. Iespējamība, ka divi savstarpēji sasaistīti fakti būs patiesi ir manāmi mazāka nekā viens, tagad tas šķiet acīmredzami, bet bieži vien mēs pieļaujam tādas kļūdas tikai tāpēc, ka nepadomājam „ārpus kastes”
Ņemot vērā šo piemēru gribas padomāt arī par tiem cilvēkiem, kas iet uz kazino un mēģina paredzēt kurš skaitlis nākošais uzkritīs ruletē, cilvēki pēta tabulas un liek uz skaitļiem, kas sen nav uzkrituši un liek milzīgas naudas summas uz lēmumiem, kas izdarīti pilnīgi neloģiski, jo ne tai ruletes ripai, ne bumbiņai taču nav atmiņas, līdz ar to nav iespējams nekādā veidā paredzēt kur tā nākošreiz uzkritīs.
Paņemsim vēlvienu piemēru- jūsuprāt visticamākais iznākums metot monētu 3 reizes būs(C-cipars, Ģ-ģērbonis):
1.CĢCĢCĢ
2.CCĢĢĢC
3.CCCCCC
Atbilde: visi ir vienlīdz iespējami, jo monētai arī nav atmiņas un vienmēr ir 50:50 iespēja ka uzkritīs jebkurš no iespējamajiem variantiem (cipars vai ģērbonis).
Par sakritībām runājot- horoskopu sastādītāji, zīlnieki un tamlīdzīgu profesiju piekritēji ļoti izmanto vienu interesantu lietu, to, cik māņticīgi mēs esam, ja viņi 10 reizes nokļūdīsies, bet vienreiz būs precīzi, mēs pat neievērosim viņu kļūdas. Tam lai jūs saprastu cik nereālas var būt sakritības izstāstīšu vienu PATIESU stāstu, tā tiešām ir noticis- Viens vīrietis devās komandējumā, pa ceļam mašīnai beidzās benzīns un viņa mobilais telefons bija izlādējies, tad nu viņš nolēma atrast tuvāko taksafonu un sazvanīt palīdzību, tad kad viņš bija nonācis līdz taksafonam tas iezvanījās (tiem, kas nezin- uz taksafoniem tiešām var pazvanīt), pacēlis klausuli viņš dzirdēja, kā viņa sekretāre viņam bļauj virsū par nepadarītajiem darbiem, viņš protams apjuka un jautāja sekretārei- kā viņa zināja, ka viņam te bija jāzvana? Viņa teica, ka viņa zvanījusi uz nummuru, ko viņš viņai bija uzrakstījis uz lapas, vēlāk izrādījās, ka uz tās pašas lapas viņš bija uzrakstījis arī savas apdrošināšanas polises nummuru kurš sakrīt ar tā taksafona telefona nummuru. Iespēja, ka viņa sekretāre sajauks šos nummurus, zvanīs viņam tieši tajā laikā, kad viņš tur ir, tas ka viņam tieši tur beidzās benzīns, tas ka tas būs tieši viņš un vēl daudzi faktori, kas nostrādāja lai tāds notikums būtu iespējams ir 1:nezcikdaudz miljoniem, bet tā notiek.
Par loteriju- agrāk Lielbritānijā bija viena loterija, kuras biļete maksāja vienu mārciņu, bija iespēja laimēt 500mārciņas, ja biļete bija laimīga, bet izvilkt laimīgo biļeti bija 1:1000, tas nozīmē, ka ir jāiztērē 1000 mārciņas lai vinnētu 500, bet cilvēki pirka un vēl šobaltdien pērk loteriju, lai gan iespējas ir tik niecīgas.
Arī jautājumu formuēšana spēj kārtīgi sagrozīt mūsu atbildes- ASV tika veikts pētījums- vienai grupai uzdeva jautājumu- Cik cilvēki , jūsuprāt, pagājušā gada laikā tika nogalināti Detroitā? Vidējā atbilde bija 200 cilvēki.
Otrai grupai uzdeva jautājumu - Cik cilvēki , jūsuprāt, pagājušā gada laikā tika nogalināti Mičiganā? Vidējā atbilde bija 100 cilvēki
(Lieki piebilst, ka Detroita ir tikai viena pilsēta Mičiganas štatā)
Atmiņu ievietošana- vēl viens pētījums- 3 bērniem, kuri bija kopā sēdējuši kabinetā uzdeva dažādus jautājumus par to, kas tur noticis.
1. bērns (puisītis) stāstija, ka ienācis kāds vīrietis un nogāzis vāzi un paklūpot iespēris pa plīša sunīti un izgājis ārā.
2. bērns (arī puisītis) teica, ka ienākušais vīrietis esot nogāzis papīrus un bļaustījies.
3. bērns (meitenīte) teica, ka ienācis kāds vīrietis, apstaigājis telpu un izgājis ārā.
Lai gan viņi visi bija vienā un tajā pašā telpā, visi redzēja vienu un to pašu, viņu stāsti atšķiras, bet tas ir tāpēc, ka vienīgais pēc notikuma neietekmētais bērns bija meitenīte.
Atslēgai pateikšu tikai to, ka ir atšķirība, kā uzdod jautājumus (puisīšiem, tos uzdeva dažādus pirms viņiem jautāja kas noticis kabinetā)- Viens variants- Vai vīrietis nogāza vāzi? Otrs variants- Vai vīrietis bija tas kurš nogāza vāzi?
Vēl kas- daudzi eksperti skatijās videoierakstus no intervijām ar bērniem un visi teica, ka neviens no bērniem nemelo (jo bērni tiešām ticēja, ka tā ir noticis).
Mēs visi kādreiz ar iztēles palīdzību nejauši mainam savas atmiņas, tāpēc arī vienu un to pašu stāstu atstāstot mainās detaļas, stāsts pat var mainīties līdz nepazīšanai, bet mums tāpat liksies, ka stāstam taisnību, jo nemanīsim pārmaiņas.
Vēl viens labs ieteikums- nepieņemiet lēmumus, kad jums ir slikts garastāvoklis(lai gan ir pierādīts, ka nīgri cilvēki itkā pieņemot labākus lēmumus, bet nīgrums nav tas pats kas dusmas vai bēdas, tā drīzāk ir stūrgalvība), jo tie vienmēr izrādīsies slikti lēmumi. Piemērs- jūs jūtaties slikti un gribat kaut kādā veidā uzlabot sev garastāvokli, tad nu jūs sākat domāt kas īsti jums patīk. Teiksim jums patīk – aiziet uz kino, satikties ar draugiem, apēst kaut ko garšīgu, doties ceļojumos, bet tā kā jums tas sliktais garastāvoklis ir tieši šajā brīdī, tad jūs meklēsiet visātrāko risinājumu, šajā gadījumā – apēst ko garšīgu. Jūsu nākošais solis ir ledusskapja atvēršana, un ja jūs to darīsiet katru reizi, kad jums būs slikts garastāvoklis, tas jūs novedīs pie pārāk biežas ēšanas un tauku uzkrāšanas. Varbūt nolemsiet notievēt un tā kā nu jau jūsu sarakstā vienīgais garastāvokļa uzlabotājs būs ēdiens, tad nebūs brīnums, ja kļūsiet par bulīmiķi. Protams, tas bija diezgan pārspīlēts piemērs, bet arī tā notiek, tik spilgtu vajadzēja, lai tas labāk pielektu un paliktu atmiņā. Tātad galvenais ir atcerēties, ka jābūt pozitīvi noskaņotam, lai notiktu pozitīvas lietas, to nu gan uz visiem laikiem jāiegaumē.
Ceru, ka patika, nebija viegli, ātri tādu rakstu nevar uzrakstīt :) Ja patīk vai nepatīk, droši rakstam komentārus, vērtējam, iesakam draugiem, tvītojam.
Gaidīšu arī idejas nākošajiem rakstiem. Veiksmīgu dienu!
/Psihologs Kalns/
