Nelaimīgi onlainā8

Teksts ir draņķīgs komunicēšanas veids. Veiktais pētījums atklāja, ka 40% tevis rakstītā tiks saprasts nepareizi. Arī emotikonu, smaidiņu lietošana neuzlabo situāciju. Krietna daļa humora ir sarkasms, kura nodošanai ir nepieciešama attiecīga balss intonācija. Cilvēki, ar kuriem tu saraksties, gandrīz pusi tevis sniegtās informācijas interpretē pēc saviem ieskatiem, noskanojuma, attieksmes pret tevi, vai var uzskatīt, ka jūs iepazīstat viens otru? Tavs sarakstes biedrs lielā mērā ir tavas iztēles auglis, tu izlasi tekstu un izskaidro pa savam prātam, domās piešķir vārdiem intonācijas. Tu praktiski sarunājies pats ar sevi. Nav dies ko uzmundrinoši, seviški, ja tev ir dranķīgs garastāvoklis.

Mūs par maz kritizē. Ja tev trūkst reālu draugu, tev trūkst reālas kritikas. Ja tu internetā veido rakstus vai komentē kaut ko, tevi kaut reizi nosauks par stulbeni, pidaru, losi. Tā ir aizskaršana, troksnis, ko rada cilvēki, kas tevi nepazīst. Kritika – tā ir palīdzība, kad tev saka to, kas tev būtu jāzin, pat ja tev ērtāk būtu to nezināt. Sarakstoties tu vari izvairīties no tā godīguma līmeņa, kas ir iespējams tikai aci pret aci. Tu vari izvēlēties, ko teikt, ko noklusēt. Tu vari saukt sevi par Nakts klubu pavēlnieku un čatot ar desmitiem cilvēku, kuri tevi labprāt tevi sauks tāpat, apbrīnos un respektēs, bet tu nevarēsi apspriest ar viņiem neērtas, mulsinošas lietas, kuras ir daļa no tavas dzīves, no tevis paša.

Mēs jūtam savu nederīgumu, jo mēs esam nederīgi. Draugi onlainā prasa no tevis mazāk. Protams, tu atbalsti viņus emocionāli, sniedz padomus, varbūt atrunā kādu no pašnāvības veikšanas. Bet draudzība ar kādu miesīgu, ne elektronisku cilvēku nozīmē daudzus papilduzdevumus – braukt ciemos pāri puspilsētai, palīdzēt salabot datoru vai pārvākties citā dzīvoklī, dalīties ar čipsiem. Evolūcija ir iepotējusi mūsos nepieciešamību darīt kaut ko citu labā. Jaunieši grimst depresijā, bet mēs stāstam viņiem par pašvērtējumu. Taču pašcieņa un spēja mīlēt sevi rodas tikai tad, ja tu izdari kaut ko, par ko tevi var mīlēt. Pagatavo vakariņas vecākiem. Noadi zeķes. Pārlīmē tapetes. Tu esi sociāls radījums, tāpēc saņem laimes hormonus savās asinīs tad, ja redzi sava darba fizisku rezultātu. Padomā par tiem pusaudžiem, kas sēž savās tumšās istabās, pielīmēti pie datora un graiza sev rokas. Sāpes un sekojošā izveseļošanās sniedz viņiem baudu, ko viņi nespēj gūt citādi. Tas ir sāpīgi, bet tas ir pa īstam.

Mēs gadsimtiem ilgi guvām dzīvei nepieciešamo smagā darbā, medot, lasot, sējot, pļaujot, būvējot, gatavojot. Tāpēc izslēdz datoru un apvienojies ar reālo pasauli, jo nekas no interneta piedāvātā nespēs aizvietot šo sajūtu: „es pats to izdarīju”.