local-stats-pixel

Morālīgais stāsts!0

 20  0
Reiz dzīvoja kāds vīrs, kas strādāja celtniecībā vairākus gadus - īstenībā, gandrīz visu savu mūžu. Viņš bija labs celtnieks, kurš vienmēr savu darbu darīja godam. Katrā mājā, ko viņš cēla, viņš ieguldīja daļiņu sevis. ..... To novērtēja gan cilvēki, kuri pēc tam dzīvoja šajās mājās, gan viņa darba kolēģi, gan arī viņa priekšnieks. Taču vīrs ar katru gadu kļuva vecāks. Vienu dienu viņš saprata, ka vairs nevēlas būvēt mājas, ka ir noguris, un grib laiku pavadīt ar savu ģimeni un draugiem. Vīrs aizgāja pie sava priekšnieka un teica, viņam, ka gribot iet prom. Priekšnieks, protams, nebija iepriecināts par šādu vīra vēlmi, bet ko darīt, taču viņš vīram lūdza uzcelt vēl tikai pēdējo māju, un tad viss, palaidīs viņu prom. Vīrs nodomāja, nu ko darīt, cels arī. Taču šoreiz savā darbā, tas neieguldīja sirdi, viņš cēla, centās, taču vairs nebija tik uzstājīgs, gadījās, ka nopirka labu materiālu vietā, ne tik labus, vietām pielaida paviršības, un necentās tās labot-zinādams, ka tas taču ir viņa pēdējais darbs... Rezultātā vīram nepatika savs gara darbs, bet ko darīt..."tas taču ir mans pēdējais darbs", ar šādiem vārdiem viņš sevi mierināja. Dienā, kad viņš beidza darbu un nodeva īpašniekam atslēgas, viņš izdzirdēja šādus vārdus: "Par to, ka Tu biji tik labs strādnieks, un tik daudz laba darīji gan man, gan mūsu klientu, šī māja ir Tavējā, tā ir dāvana"... Vienmēr dariet savu darbu tā, lai pēc tam Jūs ar augsti paceltu galvu varētu pateikt, "Jā, to esmu izdarījis ES"
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000