Nu tā manas dzīves moto ir saglabāt optimismu jebkurā brīdī. Kāpēc? Tas ir tikai dēļ viena cilvēka. Šis cilvēks ir mana māte. Agrāk protams saucu viņu par mammu bet kopš viņa sāka azrauties ar alkoholu tas mainījās. Daudz reizes biju domājusi aizbēgt no mājām. Vēlējos sev cepuri ar lielām malām kuras aizsegtu manu nožēlojami noraudāto seju. Tas bija briesmīgi. Tas ir briesmīgi. Nui es jau neko nesaku ka draugu kompānijā jauttrības pēc var iedzert. Nu bet pēc tam vienam? Un kā saka lāpīties 2 mēnešus pēc kārtas. To jau sauc par slimību. Par atkarību. Kad viņa ir iedzērusi, bieži man saka ka mīl mani. Tad kad ir skaidrā..es neatceros ka kādreiz viņa būtu man to teikusi. Bet man nemaz nevajag lai viņa to saka. Tas tāpēc ka es to zinu. man nav tas jādzird. Es savu māti ienīstu. Ļoti ļoti ienīstu. Bet tomēr es viņu sirds dziļumos mīlu. Manī vēl ir cerība ka tas viss reiz beigsies. Protams viņa beidz dzert uz kādu mēnesi vai diviem, bet tad..tad viss sākas no jauna. Katru reizi viņa saka ka šī lūk ir pēdējā reize. Un ziniet? Es viņai ticu.. Ja es neticētu..tad es nezinu. Bet galvenais es ticu un ceru ka viss reiz beigsies. Un tas ir dēļ mīlestības jo tomēr viņa ir tas cilvēks kas deva man iespēju dzīvot. Es viņu mīlu tāpēc man nav grūti viņu paciest.
Tev patiks šie raksti
