Stāstiņi, kas liek padomāt!
Makes me think 927
927
2
Šodien, apmēram stundu pēc tam, kad es pazaudēju maku, kāds vīrietis parādījās pie manām durvīm ar to. Viss bija neskarts ieskaitot $200 skaidras naudas. Kad es izteicu savu pateicību, viņš izskaidroja, ka viņš cer, ka, darot pareizās lietas, tas atmaksāsies viņam. ‘’Dīvaini, bet arī es šorīt pazaudēju savu maku,’’ viņš teica. ‘’Man bija apmēram tāda paša naudas summa un visas manas kartes.’’ Bez domāšanas, es izņēmu $100 un pasniedzu to viņam. ‘’Ņem, es uzstāju!’’ es teicu. ‘’Tas tikai tāpēc ka Jūs nevarat atrast savu maku, mēs sadalīsim naudu.’’ Viņš pateicās, paņēma naudu un aizgāja. Šo pēcpusdienu viņš atkal klauvēja pie manām durvīm. ‘’Ņem savus $100 atpakaļ,’’ viņš teica. ‘’Sieviete atrada manu maku un atdeva to ar visu naudu apmēram pirms stundas.’’ MMT
Šodien, paveca sieviete sēdēja Starbucks, kur es ēdu savas pusdienas. Šī sieviete pēkšņi nejauši izlēja savu kafiju. Pirms viņa vispār paspēja piecelties, vīrietis, kurš sēdēja pie blakus galdiņa (pilnīgs svešinieks), paņēma savas salvetes un slaucīja kafiju no galda prom no viņas, jo tā pilēja viņai klēpī. Kad darbinieks piegāja palīdzēt sakopt, viņš jautāja sievietei, kādu kafiju viņa dzēra un tad piegāja pie letes un pasūtīja viņai vēl tādu pašu tasi kafijas. MMT
Šodien, viens no maniem draugiem negaidīti nomira miegā, ko ārsti sauc par masīvu smadzeņu aneirismu. Vakar no rīta mūsu angļu valodas skolotājs izaicināja mūs uzrakstīt vienu lappusi eseju par to, ko mēs darītu, ja mēs zinātu, ka mums ir palikušas tikai pāris stundas, ko dzīvot. Mans nelaiķa draugs un es, abi, neatkarīgi viens no otra, rakstījām par gumijlēkšanu un izdzīvot pēdējās stundas piedzīvojumiem pilnas. Kad mēs sapratām, ka abi rakstījām par vienu un to pašu lietu, mēs spontāni izlēmām pēcpusdienā pieteikties izpletņlēkšanai. Un mēs lēcām kopā tandēmā pagājušajā vakarā 18:00. Vismaz es zinu, ka viņš pavadīja savas pēdējās stundas tā, kā viņš bija vēlējies. MMT
Šodien, gandrīz 5 gadus pēc tam, kad beidzu strādāt brīvprātīgā darbu pašnāvības karstajā līnijā, jaunais vadītājs man piezvanīja. Viņa teica, ka šajā pēcpusdienā viņi saņēma $25,000 anonīmu ziedojumu, lai palīdzētu finansēt atbalsta līniju. Līdz ar ziedojumiem, viņi saņēma e-pastu, kurā bija teikts, ‘’Paldies Klēra, tu man izglābi dzīvību.’’ Acīmredzami, es esmu vienīgā Klēra, kas jebkad tur ir strādājusi. MMT
Šodien, es, tāpat kā dažus citus rītus, pamostos blakus savam vīram, gaidot ieraudzīt savu bijušo vīru, kurš gāja bojā autokatastrofā pirms 5 gadiem. MMT
Šodien, es vēroju kā kāds pusaudzis palīdz pavecai sievietei ar nūju iekāpt autobusā, kurā es braucu. Viņš bija tik rūpīgs ar viņu, palīdzēja viņai ar katru soli. Sievietei bija vislielākais smaids viņas sejā. Viņi apsēdās tieši aiz manis, un tieši tad, kad es taisījos izteikt komplimentus par to, ka viņai ir tik brīnišķīgs mazdēls, zēns paskatījās uz viņu un teica, ‘’Mani sauc Kriss. Kāds ir jūsu vārds, cienītā kundze?’’ MMT
Šodien, mans vectēvs man teica, ‘’Beidz runāt par to, ko tu esi izdarījis vai ko tu taisies darīt. Vienkārši ļauj, lai tavi darbi runā paši par sevi.’’ MMT
Šodien, mana māsa apprecējās. Kad es stāvēju pie reģistratūras, es apskatījos apkārt un sapratu, ka neviena no līgavas māsām nav viņas draudzene no vidusskolas vai koledžas. Bet mana māsa bija vispopulārākā gan vidusskolā, gan koledžā. Es vienmēr biju klusa meitene ar savām trīs draudzenēm, un man viņas ir pat tagad. Es apprecējos pagājušajā gadā un visas trīs draudzenes bija manas līgavas māsas. Mēs četras joprojām satiekamies un esam labas draudzenes. MMT
Šodien, ir pagājuši veseli trīs gadi kopš viņa aiziešanas, bet mana dēla Facebooka profils joprojām saņem vismaz dažus komentārus dienā no viņa draugiem, kuri saka, cik ļoti viņš viņiem pietrūkst. Es vēlētos kaut viņš zinātu cik daudziem cilvēkiem viņš bija svarīgs pirms viņš izlēma lēkt. MMT
Šodien, mans tētis aizveda mani uz vienu no viņa mīļākajiem restorāniem. Viņš pasūtīja lielu daudzumu ēdiena un apēda tikai pusi no tā. Pa ceļam uz mājām, viņš iegriezās alejā, kas bija man nepazīstama. Viņš izkāpa ārā un teica, ‘’Es tūlīt būšu atpakaļ.’’ Tad viņš paņēma ēdiena pārpalikumus, ieskrēja alejā, un atgriezās tukšām rokām. Kad es pajautāju ko viņš izdarīja, viņš atbildēja, ‘’Tur ir bezpajumtnieks – veterāns, kuram es dodu ēdienu pēdējos 10 gadus. ‘’ MMT
