Pirms nepilna gada kādu kaķēnu atrada pavisam dīvainā vietā – ielīdušu mašīnas motorā. Viņu izvilkt nebija tik vienkārši! Tagad runčuka Rūcsona aizraušanās ir mazāk bīstama – puķpodkopība.
Ņaudošais mašīnas „montieris”
2009. gada oktobris. Tuvojas pusdienlaiks, sēžu darbā, viss padarīts, šūpinu kājas un „maļu” cauri SAP forumu. Sadaļā „Palīdzība zvēriem” atskan sauciens: „Nu ko darīt???????” Kāds cilvēks lūdz padomu. Pretī Vērmaņdārzam, kādā mašīnā, visticamāk tās aizmugurē, ielīdis mazs kaķēns un pilnā balsī sauc palīgā. Kā dabūt ārā? Dienas gaitā padomi seko cits citam, lasu un domāju, kā vispār tādu mazu kaķabērnu var pierunāt izlīst no mašīnas?
Mašīnas īpašnieks izrādās ne tikai gudrs, bet arī atsaucīgs un sirsnīgs cilvēks.Vēlāk uzzinām, ka viņu sauc Kristaps Krištopans un palīgos atsteigušies arī viņa draugi - pazīstamais basketbolists Gatis Jahovičs ar savu meiteni Ievu. Kristaps izsauca autoevakuatoru, un autoservisā tika izvilkts jau uz motoru aizceļojušais mazais brēcējiņš. Rokā gan!
Vienkārši iekrīt sirdī
Vakarā mājās aicinu draugu pie datora, lai palasa šo gluži vai neticamo stāstu par kaķīša izglābšanos. Uldis, mazliet burkšķēdams, jo es tā bieži uzmācos ar „saviem” interneta kačīšiem un suncīšiem, kuri jāredz un jānovērtē, izlasa. Jā, secinājums: ir sirsnīgi un atsaucīgi cilvēki uz pasaules un ... kaķu laime!
Dažas dienas vēlāk internetā saliktas jaunas minča bildes ar domu viņam meklēt mājas. Atkal saucu Uldi pie datora - paskaties, kāds jaukumiņš, strīpulītis, pūpoliņš ir mazais kaķēns! Uldim iekrīt sirdī bilde, kur mazruncis ir strīpulīts, bet ne jaukumiņš un bumbuliņš. Bilde, kur jaunskungs rāda, ka viņš nav šāds tāds, ka viņš ir dūšīgs cīnītājs!
Vispār jau nebijām domājuši ņemt savā aizgādībā dzīvnieku. Pirms diviem mēnešiem, mazkaķa aptuvenajā dzimšanas laikā, pa varavīksnes taku aizgāja mans suņuks, vēl nebija šīs sāpes izsāpētas... Bet varbūt šis mincis bija viņa sūtīta zīme, ka kādam atkal vajadzīga mīlestība un rūpes?
Un tad sākās Tas. Kaķēna skatiens fotogrāfijā nedeva mieru ne dienu, ne nakti. Vairākas reizes dienā man tika jautāts, vai kaķēns vēl nav paņemts? Drīz sekoja citi jautājumi: kad tad mums būs kaķis, vai aizrakstīji pagaidu saimniecei, ko viņa tev atbildēja?
Mani biedēja neziņa par mūsu ģimenes ekonomisko stāvokli, bet tās kaķa acis...
Mazulis mūsmājās ir klāt!
Nepagāja ne nedēļa, kad mazulis jau bija mūsmājās. Sākums bija ļoti grūts. Mazais Rū ne par ko nebija piedabūjams iznākt no pagultes. Stāvošs cilvēks viņam likās liels un biedējošs. Gūlos uz grīdas, uz vēdera, lai Rū redzētu, ka briesmas nedraud, kājas arī nedrīkstēja kustināt, jo tas mazo kaķi mulsināja. Mazliet sanāca paspēlēties no droša attāluma. Naktī, kad Rū domāja, ka viņu neviens neredz un nedzird, viņš ierāpās gultā un klusiņām gulēja, bet no rītiem murrāja un murrāja, visu savu pieredzēto un pārdzīvoto stāstīja.
Rū pārdēvējām par Rūci, jo grūti locīt īso vārdiņu. Rūcis pamazām pierada arī pie rokām, varēja jau paglaudīt nepieturot. Spēles izvērtās par ikvakara obligātajām vairāku stundu nodarbēm, no kurām noguru gan tikai es.
Nu jau Rūcis izaudzis par Rūcsonu ar savām tiesībām (viņa paša noteiktām) un pienākumiem (tie - mūsu noteiktie). Ļoti grib draudzēties ar citiem kaķiem, dauzīties. Kad laukos ejam pastaigā pie saitītes, viņš nesaprot, kādēļ citi kaķi viņu atraida, šņāc un vēl ar ķepām vicinās. Rūčuks nav murcāmais kaķis, nāk mīļoties tikai tad, kad grib. Ja viņam pārāk uzbāžas, kaķis pārvēršas par zobenzobu tīģeri.
Dažus pienākumus Rūcsons veic pats, bez atgādinājuma. Viens no tiem ir puķu kopšana. Puķītēm, kaķaprāt, ir jābūt glīti safrizētām un zemītei uzrušinātai, liekais ūdens jau laicīgi jānodzer, lai saknes nestāv slapjumā! Grūtāk iet ar kaktusu kopšanu. Diez kam tādi vispār vajadzīgi? Tad vēl izmazgātā veļa jāžāvē, tas gan tāds grūtāks darbiņš, bet galā tikt var. Nu, un protams, putekļi no skapjaugšām jānoslauka, rakstāmgalds jāsakārto, jo nevīžīgie saimnieki visu ne tā salikuši. Arī aizkari ir lieka greznība, jo logs ir skats uz brīnumaino pasauli ārā.
Nu kā lai tādu kaķi nemīl? Ieskaties arī
