Tieši pirms mēneša mājas atrada Bello – „Maskačkas” kaķēns, kuram puikas izklaidējoties ar zaru izdūra actiņu, bet bezpajumtnieki centās runčukam palīdzēt. Kā Bello tagad iekārtojies Jelgavā, stāsta viņa jaunā saimniece Agnese.
Laimīgais stāsts: Bello9
86
0
Jau sen gribēju draugu
Sākās viss kā parasti: palīdzot meklēt mājas un padodot ziņu tālāk draugiem, vai kāds nevēlas Bello - kaķuci ar īpašu pazīmi, bez kreisās actiņas. Ļoti daudzi atrunājās, sak’ – nē, mums invalīdi nav vajadzīgi. Vārds pa vārdam, un kāds ļoti labs draugs ieteicās: „Varbūt ņem viņu pati?” Dažas dienas pārdomāju, jo tā tomēr ir atbildība – pieņemt mazu kaķubērnu. Beigu galā nolēmu – kāpēc gan ne?
Pirms braucu viņam pakaļ, izlasīju daudz un dažādu literatūru par kaķiem, kaķu turēšanu, kopšanu. Tā teikt – izglītojos. Jo iepriekšējie mājdzīvnieki īpaši netika lutināti. Dzīvojot privātmājā, bija gan sune, gan kaķis. Tie gan kopā auga, gan arī vienā laikā aizgāja (sune aizdevās uz labākiem medību laukiem, un pēc pāris dienām arī kaķis vienkārši pazuda). Interesanti bija šo draudzību vērot - bet tas jau ir cits stāsts.
Jau vairākus gadus gribējās mazu draugu. Bet kur tad tādu turēt, ja dzīvo kopmītnēs vai īrētā istabiņā! Nu gan sagadījās tā, ka varēju paņemt, un tā Bellucis nonāca īstajās mājās.
Brauc uz mājām!
Sākumā, kamēr viens pie otra pieradām, viņš bija tāds prātīgs, uzmanīgi pētīja esošo situāciju – ko es teikšu, ko darīšu, vai nedarīšu viņam pāri. Jau pēc pāris dienām sākās lielā joņošana pa istabu. Ik pa laikam puika ir neapmierināts, ja kāds ir mājās – nevar tik brīvi izjoņoties un izpētīt visus stūrus un stūrīšus. Tomēr priekš tāda maza ķaķubērna viņš ir ļoti prātīgs un kārtīgs – nekas nav saplēsts vai sabojāts (izņemot, protams, paša rotaļlietas).
Jau pirmajā mirklī, kad viņu ieraudzīju Rīgā stacijā, kur bijām sarunājušas ar Lindu no DzīvniekuSOS un Belluci satikties, sajutu – bosiks mani privatizēs ātri vien. Tā arī bija…noprivatizējis mūs ar visām zeķēm! Interesanti, ka pa ceļam uz mājām visiem pretimnācējiem pēkšņi radās neizprotama vēlme izpētīt, kas tad tur tajā konteinerā ir? Tad vēl Bellucis bija maziņš – aizņēma aptuveni trešo daļu konteinerīša. Iekārtojās tālākajā stūrī un saldi čučēja līdz pat Jelgavai. Kad kāpām iekšā autobusā, arī šoferītis painteresējās, kas tad tur iekšā. Un pastāstīja, ka arī pašam mājās jau dažus gadus ir kaķubērns – tas pats bija iekāpis autobusā… Kā tad tādu neņemt un atstāt ceļa malā?
Viena actiņa nav šķērslis nekam!
Vienas actiņas trūkums nebūt nemazina dauzīšanās ātrumu un apkārtējās pasaules pētīšanu. Godīgi sakot, esmu jau pieradusi tā, ka pat nemanu otras actiņas trūkumu. Kā ir Bello pašam? Grūti sacīt, jo nemanu kādas pārvietošanās vai citas ar redzi saistītas problēmas.
Kā spēļu vietu Bello iecienījis skapīti, kuram stikla durtiņas. Tad nu pēta, lien iekšā, ārā. Laikam nesaprot, kāpēc vienā brīdī tai stiklā redz vēl vienu kaķi, bet kad paskatās aiz stikla, tur nekā nav. Bellucis pēdējos rītus mani iemācījies lieliski pamodināt: ielien gultā pie galvas un ar ķepu boksē degunu. Par laimi - bez nagu izlaišanas.
Man ļoti patīk adīt. Izskatās, ka Bello arī to lietu labprāt iemācītos: ķer adatu žilku, šad un tad arī adījumu, bet – nekad nav plosījis kādu procesā esošu vai pabeigtu darbu. Tikai pabrīnās un paķeksē, kad adatas kustās un kamoliņš ritinās. Vakaros viņš parasti iekārtojas man uz viena vai otra pleca, vēro, kā adu, un murrā pa visu istabu.
Gulēšanas kārtība mums ļoti vienkārša – noliekas blakus, uz spilvena, un tik ņemas murrāt, kamēr aizmieg. Sākumā Bello mīļojās, murrāja un ņurcījās pa rokām vien. Tagad, kā jau kārtīgs kaķu puika, nāk mīļoties un murrāties vien tad, kad pats to vēlas – ne agrāk! Kā tajā teicienā – „Kaķis atcerēsies, ka jūs viņu saucat, taču atnāks, kad viņam būs laiks”.
15.oktobrī svinēsim kopā būšanas pirmā mēneša jubileju. Sīkākas kaķu puikas gaitas var izlasīt
Tev patiks šie raksti
Prieks, ka ir arī CILVĒKI.
