Krievi nav Latvijas ienaidnieki, viņi cenšas būt lojāli pret valsti. Problēma slēpjas citur – valsts nav pietiekami lojāla pret viņiem. Ja pret krieviem attiecas kā pret svešiniekiem, kurus knapi pacieš, tad arī viņi būs visai tālu no apziņas, ka šī valsts ir dzimtene, kuru būtu vērts stiprināt un aizstāvēt.
Krievi ieradās tagadējās Latvijas teritorijā jau mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, turklāt līvu pamatnācijas apdzīvotajās zemēs krievu senči ieradās praktiski vienlaicīgi ar latviešu senčiem, kaut arī mazākā skaitā. Letgaļiem, zemgaļiem un sēļiem vēl pat nebija valstiskuma iedīgļu, savukārt krievu centralizētā valsts bija tapšanas stadijā, bet tirdzniecība un cilvēciskie kontakti jau noritēja samērā intensīvi. Visciešākie un visstabilākie sakari latviešu senčiem izveidojās ar viņu tuvākajiem kaimiņiem- kriviču cilti, kuras nosaukums kļuva par pamatu, lai apzīmētu visus etniskos krievus. Šis fakts vien liecina, cik senas ir attiecības starp baltiem un krieviem, un ka arī krievi šeit ir pamatnācija. Pie tam ne Latvijas, ne Krievijas vēsturē nav atrodamas nekādas ziņas par nopietniem konfliktiem starp latviešiem un krieviem, tātad tādu arī nav bijis. Cilvēki tirgojās, satikās, svinēja vienus un tos pašus pagānu svētkus, un arī dievi viņiem bija kopīgi (Peruns - Pērkons).
Mazliet vēlāk, kad Krievzemē tika pieņemta pareizticība, krievu mācītāji Latvijas teritorijā veica misionāru darbību, kļūstot par kristīgās ticības un kristīgās kultūras nesējiem. Līdz pat šim laikam latviešu valodā ir saglabājušies krieviskas izcelsmes vārdi, kas apzīmē reliģisko kultu: baznīca- божница, sveces- свечи, svēts- святой, svētki- святки (праздник). Tātad nebija naida, jo nebija varmācības.
Pavisam citu nostāju pauda vācu bruņinieki, kuri ar naidu un nicinājumu izturējās pret vietējo iedzīvotāju ticību un paražām un pareizticīgo baznīcu uzlūkoja kā nevēlamu konkurentu, kurš jāiznīcina. Tas arī tika darīts – pareizticīgo baznīcas tika dedzinātas, mācītāji nogalināti, un, tā kā Krievzeme tajā laikā visus savus spēkus mobilizēja cīņai pret tatāru – mongoļu iebrucējiem, pretspara nebija, un vācieši sagrāba visu Latvijas teritoriju. Viņi iznīcināja tikko radušos latviešu valsti, nopostīja galvaspilsētu Jersiku, nogalināja latviešu valdniekus. Latviešu ciltis pretojās agresijai, bet spēki bija nevienlīdzīgi, un uzvaru guva spēcīgāka organizētība, profesionālāka militārā sagatavotība un labāks bruņojums.
Tomēr pēc vācu iebrukuma Latvijā sakari ar krievu zemi un tautu nepārtrūka, kaut arī sarežģījās. Pēc baznīcas šķelšanās Krievijā desmitiem tūkstošu krievu vecticībnieku pārcēlās uz dzīvi Latgalē un pat uz rietumiem no tās, kur viņi, būdami strādīgi un prasmīgi cilvēki, deva savu ieguldījumu jaunās dzimtenes attīstībā, un turpina to joprojām.
