Ķermeņa valoda 3. daļa: Žesti- 1.daļa4

Adaptācijas žesti. Tie ir žesti, kas nav domāti “svešai acij”. Ar šo žestu palīdzību cilvēki cenšas pielāgoties satraucošai situācijai, atbrīvoties no iekšējas spriedzes. Šie žesti atklāti demonstrē psiholoģisko diskomfortu. Adaptācijas žestu piemēri – roku laizīšana, nagu graušana, lupu aplaizīšana, deguna berzēšana, pakauša kasīšana, spēlēšanās ar dažādiem priekšmetiem (zīmuļiem, pildspalvām), to košļāšana, neesošu puteklīšu nolasīšana no apģērba u. c.

Daži pētījumi liecina, ka visbiežāk lietotie adaptīvie žesti ir šādi: 1. rakstāmpiederumu graušana; 2. nagu košļāšana; 3. matu raustīšana, virpināšana; 4. apģērba pieglaušana, nogludināšana; 5. dažādas klikšķināšanas; 6. manipulācijas ar dažādiem priekšmetiem; 7. lapu burzīšana, plūkāšana. Šos sauc par Regulējošajiem žestiem. To mērķis ir regulēt saskarsmi. Šādi žesti ir apģērba sakārtošana, matu pieglaušana u. c. Regulējošie žesti signalizē par uzaicinājumu izteikties, par lūgumu uzgaidīt, vēlēšanos pašam izteikties. Normālā saruna šādu žestu nav daudz.

Rokasspiediens Rokasspiediens ir alu laikmeta atavisms. Kad alu cilvēki satikās viņi pacēla roku uz augšu, lai parādītu, ka tajās netur un neslēpj ieročus. Gadsimtu gaitā pacelto plaukstu žests izmainījās, pārprotot tādos žestos kā pacelta roka, roka uz sirds un daudzas citas šī žesta versijas. “Šī senā žesta mūsdienu versija ir roku sakļaušana un spiešana, kura lielākajā daļā angliski runājošo zemju tiek lietota gan sasveicinoties, gan atvadoties. Rokas parasti tiek paspiesta no trim līdz septiņām reizēm.

Roku barjeras Slēpšanās aiz kādas barjeras ir normāla reakcija, ko pašaizsardzības nolūkos apguvām jau bērnībā. Tolaik mēs mēdzām slēpties aiz lieliem un smagiem priekšmetiem, tādiem kā galds, atzveltnes krēsli un citas mēbeles, vai arī iebāzām galvu mātei gurnos ikreiz, kad jutāmies apdraudēti.

Uz krūtīm sakrustotas rokas Lai izveidotu barjeru starp sevi un kādu netīkamu cilvēku vai lietu, abas rokas tiek sakrustotas uz krūtīm. Šādu uz krūtīm sakrustotu pozu ir ļoti daudz, un šeit mēs aplūkosim tikai biežāk sastopamās. Uz krūtīm sakrustotas rokas ir universāls žests, un gandrīz visur tam tiek piešķirta tā pati kareivīgā vai negatīvā nozīme. To bieži gadās novērot lielos publiskos pasākumos, pašapkalpošanās ēdnīcu vai biļešu rindās, liftos un visur citur, kur cilvēki nepazīst cits citu un jūtas nedroši vai neērti.

Plaukstu žesti Visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē atklātas plaukstas saistītas ar patiesību, godīgumu, atklātību un padevību. Daudz reiz ir ticis zvērēts, turos plaukstu uz sirds; plauksta tiek turēta pacelta, nodot liecību tiesā: tad Bībele tiek turēta kreisajā rokā, kamēr labā ir pacelta pret tiesnešiem. Ikdienas kontaktos cilvēki lieto divas plaukstas pamat pozīcijas. Pirmā – plauksta vērsta uz augšu, tā raksturīga ubagiem, kuri lūdz naudu vai barību. Otrajā pozīcijā plauksta vērsta uz leju, it kā kaut ko apturot vai atraidot.

Viens no iedarbīgākajiem veidiem, lai noskaidrotu, vai kāds cilvēks ir vai nav godīgs un atklāts, ir viņa plaukstu stāvokļa vērošana. Gluži kā suns atsedz savu rīkli, lai izrādītu padevību uzvarētājam, arī cilvēciskais dzīvnieks lieto savas plaukstas, lai parādītu to pašu attieksmi vai dvēseles stāvokli. Piemēram, ja cilvēki vēlas būt absolūti atklāti vai godīgi, viņi tur vienu vai abas plaukstas pret otru cilvēku un saka kaut ko tādā garā, kā: “Ļaujiet man būt ar jums pilnīgi atklātam”.

Ja kāds sāk pilnīgi atklāties vai kļūst patiess, viņš atklāj otram cilvēkam savas plaukstas vai daļu no tām. Gluži kā lielākā daļa ķermeņa valodas, arī šis ir pilnīgi neapzināts žests, tāds, kurš liek apzināties vai sajust, ka sarunu biedrs saka patiesību. Kad bērns melo vai kaut ko slēpj, viņa plaukstas ir paslēptas aiz muguras. Līdzīgi arī sieva, kura noslēpj plaukstas kabatās vai sakrustotu roku pozīcijā, mēģinot paskaidrot, kur tad īsti bijusi. Tādējādi paslēptas plaukstas var vedināt viņas vīru uz domām, ka sieva nesaka taisnību.