1. diena
Tātad izdzēsu savu draugiem.lv profilu. Biju kļuvis pārak atkarīgs un pārāk daudz laika pavadīju, bezmērķigi skatoties citu lietotāju galerijas, 20 x rez dienā pārbaudot, vai nav atnākusi kāda vēstule. Ko tur slēpt, tie vairs nebija draugiem.lv bet pazinjam.lv, jo lielākā daļa tur man tiešām bija tikai paziņas.
Ja godīgi, pirmajā brīdī sajūtas kā savā veidā pārgrieztu nabas saiti un nemaz īsti neaptverot, ko esmu izdarījis. Rodas arī sajūta, ka pie datora nav īsti, ko darīt. Izslēdzu datoru, pabrauci ar riteni kādus 20km. Atgriežos un domāju, ka vajadzētu aizrakstīt vēstuli administrācijai, lai atjauno manu profilu. Aij, bet nevajag. Varu izturēt.
2. diena
Tagad tiešām pie datora ir sajūta, ka kaut kas trūkst. Uznāk savādas domas par vientulību - savā ziņā it kā esmu zaudējis kontaktu ar cilvēkiem. Tomēr tā taču ir tikai ilūzija.
Savādi, sajūta tiešām ir savādāka. Bet tas ir tikai uz labu - mazāk pie datora, mazāk bojāšu redzi.
3. diena
Domāju, par to, ko dara mani draugi no draugiem.lv. Varbūt kādam uzzvanīt un apjautāties, kā iet? Sāku domāt, ka izdzēst profilu bija kļūda.
4. diena
Domāju, kurus tad savā dzīvē varu uzskatīt par draugiem. Sarunāju ar dažiem satikties. Tagad vairāk domāju par to, kā šadas satikšanās reizes padarīt biežākas.
5. diena
Ar savādu skatu raugos uz dažiem paziņām, kas neatlaidīgi tup draugos, skypā, facebukā - salīdzinājumā ar viņiem, es jūtos brīvāks.
) Aizgāju no spokiem, jo tas sāka prasīt ļoti daudz laika, lai vienkārši godprātīgi veiktu savu uzticētos pienākumus. Šad un tad ienāku, paskatos. Manuprāt, interesantākais laiks ir pagājis. Bija labi, interesanti. Kā saka: "liekam jaunu bildi iekšā!" 
